lmr

18:50: stāvu pieturā, blenžu debesīs, tur lidinās putni kā lieli bišu spieti. trešais nenāk, skrienu uz tramvaju. pie atvērtajām tramvaja durvīm uz zemes atrastu pussmēķi pīpē bomzis. dūmus pūš vagonā un apspļauda pakāpienus. kad durvis veras ciet, viņš nomet izsmēķi un lec vagonā, bet durvis viņu iespiež un atveras vēlreiz. viss smird pēc čurām un sasmakušām drēbēm, aiz loga salauzti pieturu soli, uz vēl veselās daļas uzmests dušas aizkars, blakus vēmeklis. sieviņu mēteļu gali šļūkā pa bomža siekalām. blakus apsēžas tūristi. gids angliski stāsta, ka rīgā nekad neesot sastrēgumu, ka stacijas pulkstenis esot mūsu bigbens. tūristi ieplestām acīm māj ar galvu, smaida un smejas. skolā gleznoju miniatūru ar sevi naktī, sniegā čurājot rebekas vārdu.

vakars slapjš, mašīnu spīdekļi slīd pa trolejbusu vadiem. ja caur koku zariem skatās uz iedegtu laternu, mitrie koka zari atstaro gaismu apļos, liekot zarotnei izskatīties pēc zirnekļtīkla.

vienu biezi smidzinošu vakaru gāju ciemos. bija sastrēgums, mašīnas viena otrai dibenā spīdināja gaismas. abu priekšējo gaismu stari lietus atspīdumā tapa redzami kā divi gaismas cilindri, kā divas gaismas ķēdes, kas savienoja visas sastrēguma mašīnas garā gaismas vilcienā.