lmr

lmr @ 12:43: iļģuciemā ļoti bieži pie misenēm ir bomži, un kad eju izmest savus maisus, viņi paiet malā, un es prom ejot dzirdu, kā viņi plēš tos vaļā, kā klab manas pudeles un ārā birst mani atkritumi. un tad es domāju, ko esmu izmetis un ko par mani varētu izspriest no atkritumiem, jo tie visi jau gājuši caur mani.

vēl es domāju par lietām un vērtību. par mēbelēm, kuras ir man un vēl daudziem citiem. tāds pats galds, tāda pati gulta, bet kas to visu padara par manu. čeks? un visa tā priekšmetu nemīlestība, mašīna tēsusi tavu gultu, iepakojusi tavam galdam skrūves. tas viss šķiet pilnīgi nedabiski un riebīgi. kāds var atnākt pie manis un samainīt savu maksimā pirkto krūzīti pret manu maksimā pirkto krūzīti, un es šaubos, vai manīšu atšķirību. galu galā priekšmetus par kādam piederošiem padara tikai to nolietošanās. izgulējumi gultā, izlietu šķidrumu pleķi, bļodu apdauzītās maliņas, naža švīkas uz galda. kurā brīdī stikla trauks kādam var piederēt, ja tas par ko vienreizīgu var kļūt tikai tad, ja to sadauza. bet nevienam nepatīk nolietotas lietas, izgulētas gultas, izsisti stikli un balti noberzušies bikšu ceļgali. bet es nevaru ciest antilas kataloga sajūtu.