lmr

lmr @ 11:08: nopirku mazu viskiju, izdzēru drosmei un deviņos vakarā gāju uz iļģuciema "kafe", lai gūtu jaunus iespaidus no vietām, kurām es eju ar līkumu. nezināju, cikos viņi veras ciet, bet durvis bija vaļā, no tām ārā nāca melna ēna, kas dusmīgi murmulēja krieviski, es uzreiz pagriezos un gāju prom - uz zilo dimantu pirkt cigaretes. ēna man sekoja un ar mani ienāca spēļu zālē, nozuda pie automātiem. nopirku cigaretes un gāju atpakaļ uz kafē, mazliet saņēmies. atvēru durvis, tur tikai pārdevēja un kāda viņas paziņa pie letes. visi galdiņi tukši, ballīte notiek virtuvē. uz sienām sagleznotas lidojošas salas, koki, bākas, uz rieksta stāvošs lācis, kas vemj priecīgu krokodilu. nopērku simts gramus katjušas. aiz letes viņai keramikas podiņu, vāžu un dzīvnieku kolekcija ar pingvīniem un ziloņiem. visam pa vidu divas kaltētas zivis par piecdesmit centiem gabalā. piesēžu pie galdiņa, no kura varu vērot virtuves durvis. tur pārdevēja pīpē, atspiedusies pret izlietni, ik pa laikam nāk papildināt citu dzērienus. fonā skan deviņdesmitie. izdzeru un eju uz zilo dimantu. pārdevēja man seko, pavaicāju, cikos viņi veras ciet. viņa nesaprot latviešu valodu, es nesaprotu krievu, viņa saka, ka deviņos, bet ir jau pusdesmit. jautāju, vai desmitos varētu atnākt atpakaļ, jo izskatās, ka viņi te vēl būs, viņa padomā, kā latviski atbildēt, un saka vār, vār! un smaida, un es saku spasibočki un eju uz zilo dimantu, un dzirdu, ka viņa aizslēdz durvis. zilajā dimantā kasierei jautāju, vai viņa var man parādīt, kā te viss notiek, viņa saka, ka nē, lai es ejot prom, ka šī neesot vieta man. es viņai saku, ka viss būs labi, ka esmu šeit tikai jaunu iespaidu gūšanai un gan jau atpakaļ nenākšu. tad viņa mani ieved stūrītī, es iemetu eiro, viņa man visu parāda, es tikai sēžu un spiežu start pogu līdz mans eiro izkūp. paskatos aiz muguras - visi dara tieši to pašu. spiež vienu pogu un skatās ekrānā. dusmīgās ēnas īpašnieks tur joprojām. drausmīgi. pasaku kasierei paldies, ka es pazūdu uz neatgriešanos, viņa priecājas un pamāj. eju atpakaļ uz kafē. pieklauvēju, man atver. mūzika skan skaļāk, viņa pati arī, es paņemu vēl katjušu, nosēžos netālu no letes. pārdevēja atnāk no virtuves balles un apsēžas man blakus ar savu dzērienu. viens otru nesaprotam, tāpēc pēc laika runājam otrādi - viņa šausmīgā latviešu valodā, bet es - krievu. viņa visu laiku smejas, es pavaicāju vēl katjušu, viņa pie letes zaudē līdzsvaru un apgāžas vēkšpēdus, lej šņabi pāri malām, mēs turpinām dzert un ir ļoti jauki. kādā brīdī glāzi papildināt atnāk viņas vīrs, viņa saka, ka gribot vēl pasēdēt ar foršo maļčiku. pēc vēl vienas glāzes es saku, ka man būtu jādodas. viņa mani apskauj. pavaicāju, vai varu nofotogrāfēt viņu pie letes. vār vār! uzņemu trīs kadrus, kuros viņa ar paceltu īkšķi uz alkohola pudeļu, keramikas dzīvnieciņu un kaltētu zivju fona, un eju mājās.

glezniecības tehnoloģija ir drausmīgi garlaicīga. pusotru stundu skatāmies uz viņa peintā uzzīmētajiem gleznas slāņiem, viņš runā par katru atsevišķi. es miegu ciet, jo man vēl pohas no kafē. pirms stundas beigām viņš rāda bildes no francijas. tās neveras vaļā ar windows picture viewer, bet kādā citā programmā, kas tās visas padara horizontālas. viņš nesaprot mūsu norādījumus, vaino windows vista, aizver un atver savu zibatmiņu, it kā tas ko līdzētu. tad viņš saka, ka būs jāiztiek, un es sāku histēriski smieties un nevaru apstāties - viņš pēkšņi ir kļuvis par autobusa šoferi, bet mēs par pasažieriem. viņš ņem asu pagriezienu un visi gāžas pa labi, lai saskatītu vertikālās bildes horizontāli.