lmr

lmr @ 18:20: vakar braucu vilcienā, skatījos pa logu. tālumā koki kustas lēni, mežā tie griežas 180 grādos kā lentikulārās bildītes, blakus sliedēm viss pārvēršas švīkās - izgaismotas lapiņas izstiepjas metru garās stīgās kā kustīgi, daudzkrāsaini sari. un viss ir kā fotogrāfijās - saules apgaismots apputējis stikls mežu padara vecu, negludumi logā kropļo bildi, sliedes taisa viļņotas. sēžot ēnas pusē, logā atspīd saulainās puses skats pa logu, jaucoties kopā ar ēnas mežu = dubultā ekspozīcija.

ir jau tā, kā svikle teica, ka nekad neapnīk skatīties uz debesīm, ūdeni un uguni, bet vēl arī uz kokiem vējā skatīties neapnīk, kad lapas mirguļo kā troksnis tv ekrānā.

vecmamma uz divām nedēļām aizbraukusi pie savas kristiešu draudzenes. zvana mammai, ka esot iegrābusies - pie draudzenes atbraukuši bērni, tagad viņai jāauklējas. noteikti gribēja kopā paklausīties kristīgo radio, izpriecāties ar puķēm un asarām kapos un baznīcā, skatīties fatmagulas stāstu, kopā no glāzēm caur salmiņu sūcot jēzus asinis. visi viņas pēdējie gadi ir ieilgusi nāves gaidīšana. runā par nāvi, domā par nāvi, lasa par nāvi, uztraucas par nāvi. no savas sasmakušās istabas brauc uz kapiem raudāt par nāvi, uz nāves nonāvētā vectēva kapa uzliek sevis nonāvētas puķes. ar pieraudātu kabatas lakatiņu slauka kapakmeni, kam virsū jau ir viņas vārds un dzimšanas gads.

sēžu pohains apakšbiksēs, man čakarējas internets un ir atslēgts ūdens. nedaru neko no tā, ko man vajadzētu darīt.