otrdien biju pie zobārsta. zobs, kas man sāpēja, nebija caurs, bet bija cauri daudzi citi. izdevīgāk gan jau sanāktu visus izraut un ielikt zelta. besī mani zobi. bērnībā arī bieži gāju. ilgi sēdēju uzgaidāmajā telpā un tērēju kredītu, no žurnāla vāka pasūtot sūkļa boba fona bildītes telefonam. pinkšķēju un kratījos, kamēr ārā rāva zobu nervus un mutē bāza to gigantisko zobu fotogrāfēšanas ierīci, un tad datora ekrānā rādījās visas metāla stieples, kas tur sabāztas, un tad viņa tur urbinājās ar kaut kādu zobu vīli, un līdzi vīlei kratījās mana raudošā galva. nezināju, kur skatīties, iekarināmo griestu negludumos meklēju sejiņas un ik pa laikam skatījos zobārstei acīs, bet tad viņa sāka urbt un acīs sprāga siekalas un zobu daļas, un mana mēle no pacelšanas kļuva kā nokaltis augs, kas mēģina no apakšas kādu dzīvību vēl uzpumpēt līdz augšai. un man riebās tās fluora tabletītes ar to pretīgo peli virsū. sākumskolā mūs visus stundu laikā veda pie higiēnista. atvēru muti, higiēniste tajā paskatījās un pateica, ka vāu, kādi plombu pieminekļi man tur sacelti. pēc tam visu dienu gruzījos.