vakarā atkal nācu mājās. kāds no ceriņiem pie maksimas noņēmis plēvi, kas bija satinusies ap zariem un bezvēja naktīs kustējās nejūtamās gaisa plūsmās un laternās izskatījās pēc mūžīgām liesmām, un mani no mugurpuses apspīdēja divas gaismas, priekšā krita divas ēnas, debesis bija lielas, melnas un zvaigžņotas, man somā halva un priekšā midžinājās logi, fonā kravas kraušanas trokšņi pie daugavas un viss bija tik skaisti, ka sāka mežģīties kājas un varēju turpat nokrist, bet tad atskanēja telefona fotogrāfēšanas troksnis un atcerējos kaķi, kas guļ pie taciņas tumsā, benčikos un stikla lauskās, un visas kaķu tantes, kuras vasarā pagalma vidū sēž zem koka, sasauc visus minkas un ņem katru klēpī, lai ar īkšķiem tiem spaidītu blusas, un kaķu sievieti pie skolas, uz kuru ejam sportot, kura iznāk no savas mājas ar paplāti, uz kuras ūdens trauciņš un dziļš šķīvis ar putru, kuru viņa nes pār ielu, kamēr skaļi sauc KĪS KĪS, kas viņas neizmantotajā balsī izklausās pēc kliedzoša trī trī vai kī kī un hī hī un ritmiski atkārtojas un šķiet, ka viņa sauc putnus, nevis kaķus, un kāpēc viņas nesavāc mirušo un ēnā gulošo, jo šeit neviens neko nesavāc un agrāk pie takas puva vārna, visa tārpaina un pēc laika tikai galvaskauss ar ribiņām.