lmr

lmr @ 07:07: pilnmēness mani nogalina.

pagājušajā naktī sapņoju, ka šķaudot man izsprāgst bungādiņa, tā kā sausa piciņa kratās man ausī, līdz to izkratu un nesu mammai, jo ko nu darīt.

šonakt visi sarāvāmies bērnu izmērā vecās dzīvokļmājas pagalmā un svinējām kādu dzimšanas dienu, bija tumšs un nakts un gāju rādīt māju savienojuma veidoto tuneli, kurā labs caurvējš, lai tajā laistu diegā iesietu maisiņu, bet kāds blakus ieminējās, ka kas tur tajā tumsā ir, un es skatos un neko neredzu, tikai dziļu tumsu, bet tā pati šķiet nākam virsū, un tā, kurš ieminējās, vairs blakus nebija. es kāpos atpakaļ un aiz bailēm pacēlos virs zemes un aizlidoju dažus kvartālus tālāk, kur kādu laiku sēdēju kokā, lai vēlāk lidotu atpakaļ uz kūkas ēšanu pie galda smilškastē. pie galda sēžot vēroju tuneli, no tā iznāca pelēks klauns ar caurumiem acu vietā. visi sveču gaismā aplaudēja, kamēr viņš nāca pie manis, lai rādītu triku ar nazi un manu kāju. nazi paķēru pirmais un iedūru viņam gurnā. viņš smējās un izvilka to ar savām pelēkajām rokām un asiņainu bāza man pie kājas. es centos izvairīties, bet biju astoņgadīga bērna ķermenī un jutu, ka nav spēka pretoties. tad pamodos minūti pirms modinātāja mēnesgaismā no tās milzīgās mēness pumpas, kas spiežas iekšā caur aizkaru.

vakar braucu saulainā autobusā ar mammu ēst soļanku. stāvēju akordeonā, priekšā nostājās mazs zēns, kura augšlūpa nespēja nosegt milzīgos zaķa zobus, un tie koda viņa apakšlūpā, kamēr viņš urbināja degunu ar netīriem pirkstiem un skatījās ārā pa logu, galvā uzmaucis kapuci, gar kuras malu iet neona zaļš rāvējslēdzējs, lai savādas nepieciešamības gadījumā varētu aizvērt savu seju. un tas bija jauki.