laika aplis
Posted on 2009.02.22 at 22:15
pēc viena vētraina šļūciena no kalniņa, devos mājup.
elsdama šķaidīju kupenas ,kuras trinās man gar kājām.
ejot, sajutu , ka kāds man ir aiz muguras, bet sava kapuča dēļ nespēju pieklājīgi pagriezties ,lai palūrētu. vienu brīdi pat somu piekļāvu sev klāt, jo pēc nostāstiem par aplaupītām sievietēm skvērā, prātā jau nāk tas ļaunākais.
bet šeku reku, pie kreisās rokas man pieskrien rozā meitenīte.
-Atvainojiet, meitene, jums visa mugura ir ar sniegu.
-Jā, tā tas varētu būt, jo tikko pabiju uz kalniņa.
-Ezera ielā?
-Jā, tur.
-Es tur dzīvoju. es arī reizēm aizeju uz kalniņu.
-Vai Tev patīk celt arī sniegavīrus?
-Nē, jo pēc tam paliek slapji cimdi.
Uz kurienu Tu tā ej?
-Eju uz veikalu. Mamma ir slima, bet brālītis gribot cepumus.
(šeit man iestājās maza pauze, jo mani pārsteidza mazā, rozā meitene. Tādēļ atkal sāku runāt par kalniņu, un atzinos, ka tikai vienu reizi no tā nošļūcu.)
- Nu jā, lielajiem jau ir grūtāk braukt no kalniņa, tas gan. ( pēc šī teikuma atskārtu, ka tā paties ir, mēs baidamies)
Tā mēs sarunājāmies līdz mūsu ceļi šķīrās, bet šī mazā meitene mani iedvesmjoja. viņa lika man smaidīt.un cik ļoti mēs piemirstam to bērnu ,kas mīt mūsos pašos. cik ļoti..
elsdama šķaidīju kupenas ,kuras trinās man gar kājām.
ejot, sajutu , ka kāds man ir aiz muguras, bet sava kapuča dēļ nespēju pieklājīgi pagriezties ,lai palūrētu. vienu brīdi pat somu piekļāvu sev klāt, jo pēc nostāstiem par aplaupītām sievietēm skvērā, prātā jau nāk tas ļaunākais.
bet šeku reku, pie kreisās rokas man pieskrien rozā meitenīte.
-Atvainojiet, meitene, jums visa mugura ir ar sniegu.
-Jā, tā tas varētu būt, jo tikko pabiju uz kalniņa.
-Ezera ielā?
-Jā, tur.
-Es tur dzīvoju. es arī reizēm aizeju uz kalniņu.
-Vai Tev patīk celt arī sniegavīrus?
-Nē, jo pēc tam paliek slapji cimdi.
Uz kurienu Tu tā ej?
-Eju uz veikalu. Mamma ir slima, bet brālītis gribot cepumus.
(šeit man iestājās maza pauze, jo mani pārsteidza mazā, rozā meitene. Tādēļ atkal sāku runāt par kalniņu, un atzinos, ka tikai vienu reizi no tā nošļūcu.)
- Nu jā, lielajiem jau ir grūtāk braukt no kalniņa, tas gan. ( pēc šī teikuma atskārtu, ka tā paties ir, mēs baidamies)
Tā mēs sarunājāmies līdz mūsu ceļi šķīrās, bet šī mazā meitene mani iedvesmjoja. viņa lika man smaidīt.un cik ļoti mēs piemirstam to bērnu ,kas mīt mūsos pašos. cik ļoti..