manas modrības hronikas

tik sāļas kā manis sasālītā zupa, gribēja birt tās lāsītes.bet apstājās šis process. tās nevarēja citiem redzot ,slacīt iesārtošos vaibstus , vēl vairāk ,atļaut kādam pieklauvēt pie dvēseles kāršu namiņa ar vienu pūtienu. visi zin, kāršu namiņi ir uz sabrukšanu,līdz ko uzpūš viesulis - tiek ielaists sabrukšanas neatliekamais solis.
un visam un vienmēr ir savs iemesls, bet reizēm mēs to neapzinamies,jo slēpjamies paši no sevis.



p.s es atkal sevi sāpinu