manas modrības hronikas

es gribētu raudāt, bet kaut kā nesanāk.
nejēdzīgi, manas vēlmes nepiepildās. jo raudāšana jau ir tikai brīdis, kas ir vispatiesākais šajā ielu karnevālā. un tur es esmu viena no tiem- maskās.
sēdi viens.
un ir tādi, kas aiziet bez izvēles, dodas izplatījumā, un neatgriežas. viņi pat nespēj pateikt kādam, ka mīl, jo vienmēr tas ir licies pašsaprotami.. bet cik var būt nejēdzīgi, mēs slēpjamies , bēgam, un piemirstam, un tad arī mirstam, nepateikuši visu kādam, kurš nozīmē vairāk nekā viņi viņas un pārdevēja veikalā. diemžēl, dažkārt ir tā, ka kāds pārdevējai pie gaļas stenda atvēl vairāk nekā kādam, kur sirdī ieņem paties zināmu vērtību. un vienmēr šķiet, "man taču vēl ir laiks, es paspēšu". bet vai esi par to pārliecināts un vari apzvērēt?
un vēl ir tādi, kurus tautā uzskata par gļēvuļiem, niecībām, egoistiem, un dzīves necienīgajiem. viņi vienkārši paši izlemj, kad doties, kad aizlidot tur tālu, tālu. tur ,kur ''isti nezin neviens, tur kur, tikai kāds var nojaust, bet pārliecināts nebūt..nosodāmi?
nē, negodīgi, pret kādiem, kuri mīl un zaudē.