manas modrības hronikas

šogad 1x paslīdēju un nokritu uz ledus, tagad man ir "jauks"zilumiņš.
un vēl, sajacot numurus, uzzvanīju skolotājai un jautāju viņai par šī vakara plāniem

un lūk, ir pēdējās pirmsvētku dienas.biju noskaņojusies, ka kāds labais gariņš ar mani ieballēs svētku sajūtu, bet nē, ne čiku ne grabu.
nav jau tā, ka es nevarētu piezvanīt un uzprasīties, bet šeit darbojas tas princips, ka negribas jau uzbāzties, negribas izraisīt žēluma sajūtu, ka es te, lūk, sēžu un gaidu brīnumu, gribu ar kādu patērzēt un mazliet iedzert lustīgas mūzikas pavadūjumā.