manas modrības hronikas

un lūk, ir pēdējās pirmsvētku dienas.biju noskaņojusies, ka kāds labais gariņš ar mani ieballēs svētku sajūtu, bet nē, ne čiku ne grabu.
nav jau tā, ka es nevarētu piezvanīt un uzprasīties, bet šeit darbojas tas princips, ka negribas jau uzbāzties, negribas izraisīt žēluma sajūtu, ka es te, lūk, sēžu un gaidu brīnumu, gribu ar kādu patērzēt un mazliet iedzert lustīgas mūzikas pavadūjumā.