manas modrības hronikas

viss sākās ar kaimiņu, kurš iedzēris lūdza man, lai es viņam atnesu polšu.
tad neskaitamie ļautiņi- guloši ar pudeli pie galvas, starp kājām, maisiņā.
un brieduma gadus sen pārdzīvojošu cilvēku iedzeršana pie baltās mājas.kas tālāk?
uz ko tas mani vedzina? varbūt dedzina?

SIRDS

Ar sirdi nevar jokot. To viņš pavisam nedzird. Kniebj krūtīs un neko nejūt. [..] Viņš spaida melnmati purvā un nejūt, liekas, ka viņai sirds nepukst.
- Viņa man uzsita asinis!
Bet kāpēc? Stalkeram nevajadzēja iedomāties, ka tā sastāv no divām daļām. No savas puses un meklētā puses. Tikai viņš nav šī meklētā puse. Drīzāk nāks par kalpu.
- Viņā iekšā ir cilvēks, - saka diakonese. - ļoti dziļi iekšā, un tas ir kā mazs bērns.
Bērnu ieliek maisā, un dūšīgās sievas atstiepj mājās. Nomet uz klona un pēc tam mazgā viņu baļļā.

/Juris Zvirbulis: Fragments no grāmatas „Burvju egles” nodaļas „Klijānu pļavas”/