manas modrības hronikas

Aleksejs Kručonihs: Apmānītā



Ar konjaku apdzirdīja Dievmāti;
- Viņa šķitās - rasas apslacīti ziedi, -
Sārti plīvuri mētājās zem restorāna alkova,
Krāsmīdamies griezās vaska velni...
Un cērtoši vēlās spirta tvaiki
Pie viņas, tur, kancelē,
Jēlvārdīgi dārdēja simtpudīgas ķeta bābas
No strupu kolonnu galotnēm!
Ņirgalēja šakāļu deguni,
Laizīdami sadriskātās smaganas:
- Priecājies, apmānītā Dievmāte,
Raugi, cik mēs graciozi!
Ļauj sevi noskūpstīt, skaistulīt,
Sen redzējuši neesam tādus jaukumus,
Nenovērs mutīti no zobainās rīkles, -
Nāvīgo brāgu labāk ar mums dzeri. -
Čūskojās Debesu mute pretīguma krampjos,
Atteikdamās nevainīgā svētuma sava.
Un tikai bulvāra piemitrušajās alejās
Prātā jucis bruņinieks murgojot skūpsta viņas caurspīdīgās delnas.
Viņas paļāvīgās rokas
Smalkām pērlēm apvijās ap viņa noliekto kaklu,
Un debesī salauzīti skaidrā
Norautās lapas kā svētkarogi retāki kļuva...

ja man jautātu, ko es šīs dienas daru, atbilde nebūtu īpaši diža.
šodien dzeru kefīru, sirgstu ar stulbuma devu, ko iepotē apkārtējie ļaudis.
vakardien miru nost no lielajām paģirām. galva vai plīsa pušu, kuņģī viss bija otrādi, mētelis viss notraipīts un ar zali apslacīts.
aizvakar pielēju mīli kā maza cūka, nu beidzot. izslaucīju Balvu ielas, sasolīju diženas lietas un vēl visādas stulbības darīju. bet beidzot bija ballīte un prieks.
lūk tā man iet.
bet viss šis jau ir tikai virspusēji. džiļāk nemaz neko negribas tramdīt.