manas modrības hronikas

neko nerakstīju ne jau tāpēc, ka nebūtu ,ko rakstīt.
kaut kā gribējās visu paturēt pie sevis.



es šodien pieskāros dzīvai, mazai pūcītei.

nokārtoju dabiskās vajadzības brīvdabā, tagad liekas, ka esmu kukaiņu apsēsta.
devos pastaigā, kur praktiski klusēju, vai tīri dabiski tiku pārtraukta runas vidū vai noniecināta par kaut kādu lietu īsti nezināšanu.bet ziniet, es uzskatu, ja jau otrs cilvēks nespēj iekļauties sarunā, tas pierāda viņa nespēju gūt no otra cilvēka baudījumu. tie, kuri neprot klausīties/ uzklausīt reizēm tā arī visu dzīvi klīst vientulībā, savā monologā.

vakaros ir visgrūtāk. gribas dot kādu ziņu par sevi. varbūt saņemt ziņu no tevis(to pēdējo es gaidu ).
bet es apmulstu un nekas lādzīgs vairs nesanāk. tu labi zini, ka man nepatīk rakstīt šeit un šādā veidā.
bet pēdējās dienās es vairs nespēju nedomāt par tevi. līdz ko aizveru acis, redzu tevi, gaidu tevi, gribu tevi. alkohols aizmirsties arī nepalīdz, ir vēl trakāk, ir tik grūti apvaldīt sevi un nedarīt neko.
es nezinu kāpēc es šito vispār rakstu. nē, patiesībā jau apzinos, ka tāpat nesaņemšu dūšu un neko neaizsūtīšu, tādā veidā cenšos sevi aplauzt.
neļauties tev, lai gan cik ļoti es to vēlētos...