manas modrības hronikas

mani sāk vajāt pagātne.es nezinu vai tas ir slikti vai labi.es nezinu vai tas man garšo. es taustos starp notīm, kuras būtu jānospēlē pareizi. vai es atrodos uz pareizajiem plauktiņiem?
es zinu,ka kāds tur iekšā man arī glezno. un galu galā būs skaista bilde. lai gan man jau šķiet, ka vārds "skaists" neizsaka neko konkrētu. man skaistais ir asaras acīs,kad lūkojos saulē, pirmās tulpes puķu veikalos un triekšanās ar srakanzaļo veli zilās tālēs.
kaut kur starp to visu mīt arī viņš- pats gleznotājs.