manas modrības hronikas

daži var ieslīkt galējībās, citi noslīkt alkoholismā vai pārmērīgā izbrīnā nolūkoties uz to čali ar brūnajām acīm.
ir tādi, kas dzīvo pēc principa "dots devējam atdodas". kā tā vispār var? vai nav nelietīgi pret savu smilšu pulksteni, kurš nudien nestāvēs uz vietas un negaidīs jaunu kravu no tuvējās raktuves.
piemēram, ja kaimiņam uzsaucot labrītu ,viņš neatbild, tad noteikti jāapņemas vairs nevienu nesveicināt. vai arī reizēs , kad apjēdz, ka esi tikko apzagts, no šī brīža jāsāk zagt no citiem. Tad jau savelkot visas paralēles, tu sāc darīt tāpat kā citi.