manas modrības hronikas

klusē, sāpes vēdērā un ne tikai, jauna soma, bet draugi dirsā.
man jāraksta drāmas analīze, bet pašai man ir sava drāma.
un nahuj angļu valoda, ai, es atkal eju sviestā
lai dzīvo sarkanā avēnija

mēļo,ka es esot ļauna un slikti izturoties pret citiem?
man šķiet ,ka es draudzējos ar sev vajadzīgiem un nozīmīgiem draugiem,šajā gadījumā,es nerunāju par naudu.
bet nu ko par tiem draugiem, druadzība mūsdienās ir pastāvoša? nu tā uz ilgākiem laikiem, kāmēdz sacīt draugi uz mūžu? ir tādi?
- es nezinu,es neesmu nodzīvojusi savu mūžu.
kā teiktu kāds satīriķis, tas ir sarežģīts jautājums, bet dzīve ir pārāk īsa.
un man pat nav laika, nē, es nevaru iedalīt laiku Aleksandram,Ojāram un Klāvam.... es eju uz galu