manas modrības hronikas

man negribas atkal būt tai, kura pirmā norij žulti. es nespēju pastāvēt par sevi.
lai gan cik grūti ir iet garām, sēdēt blakus, un atrast kaut ko,kas liek atceēties kaut ko- parku, velšanos no kalniņa, delfīnu peldināšanu, aliņu Zemikos, anekdotes par ezīti un zirnekli.
bet šoreiz es negribu piekāpties, atkal... es nevēlos, lai ir tā, ka staigā pa manu pašcieņu un sirdi.
ak, laikam esmu sagājusi sviestā, es pat nespēju noturēties, šāļās lāses un tizls smaids- šis man šodien padodas.
sex in the city
delfīns šodien raud, jo baidās vēlreiz saņemties un lūgt piedošanu, kaut vai par neko, bet parast tas ir tas,kas saved atkal.. bet