manas modrības hronikas

tā klusi, klusuma skavās, viegls vēsums, jo logi ir vaļā. un diviem prikstiem es drukāju.
šodien vispār ir steigu steiga, sasodītā steiga, kā man tā riebst. labprtātāk, mierīgi vērot visus no malas, zem savām rabarberu lapām, un uzēst ābolu pīrāgu, vakardienas.
man šodien ir vientulības garša.

šovakar man bija tie garšīgie un sviestainie kartupeļu plāceņi vakarā.mm, tos es cienu, un mana mamma šajā ziņā ir nepārspējama. es tikai ceru, ka kādreiz man ar būs savs special ēdiens, ko pagatavot saviem bērniem, lai gan par tie bērniem runājot, es īsti nezinu vai spētu būt laba mamma? bērni ir šaušelīgi milzīga atbildības deva. bet es? es esmu nekadnekānezinātājsuzdullogalvu. es gribu dzīvot dzīvi haotiski, kā molekulas un visi tie atomi. es negribu daudz noteiktības un iecietības. man vajag dzīvīgumu, neziņas devu, piedzīvojumus un pārdzīvojumus.
es zinu, ka būs reizes, kad grauzīšu sausiņus, bet būs arī reizes, kad mani cienās ar melnajiem un sarkanajiem ikriem..lai gan no tiem es visdrīzāk atteikšos, jo neesmu zivju cienītāja.