manas modrības hronikas

ir cilvēki, kuri it kā neko nav nodarījusi, bet gribas viņiem izdurstīt acis ar lodīšsarkano pildspalvu vai aizlīmēt mutes, labi stipri ar to zilo izolenti, kuru izmando santehnikā un visādos citādos mājas darbos.
man nepatīk matemātika, un visdrīzāk tādēļ man tā arī nepadodas. tā ir štelle, kur pat nevaru saņemties mācīties, man no tā visa paliek nelabi, uznāk viegls karsonītis, un dažkārt pat sākas asaru aprite , ja blakus sēž mamma, kura ir matemātikas skolotāja, un kurai tas viss liekas pašsaprotami. es vienkārši esmu apmierināta, ka protu saskaitīt naudu ikreiz veikalā, kad pērku kārtējo mangali ar meža ogu vai to otro oranžo ar kādu tur garšu. man ar to pilnīgi pietiek.
gulēt lapās un būt nepamanītam. slēpties! tā lūk kāds večuks bija sadomājis šodien parkā pagulēt. un protams, grādīgais jau ar bija darījis savu. tā nu es piezvanīju 112, to es darīju pirmo reiz mūžā, un pateicu ,kas pa štelli. jā, tas nebija mans telefons, tas bija lāsmoņa, nu es tagad mazliet pazīmējos, ka izdarīju šodien vismaz kaut ko sakarīgu.
kur putni maina virzienu?
tu zini? un kāpēc? tu zini?
pastāsti man!