manas modrības hronikas

man viss ir sagriezies, esmu kaut ko zaudējusi, zaudējusi, kaut ko mīlu. citiem tas liekas smieklīgi, es nespēju , par to man atgādina tik daudz, tik ļoti daudz... brīdis, kad viņu pirmo reiz ienesu savās mājās, tik trausliņu, maziņu radībiņu, viņa bija izsalkusi, kā pirmo reiz gulēja ar mani, tik maigi pieglaudusies, ik brīdi lūkoju, lai neuzgultos tai virsū.. kā lepojos ar to, ka man ir savs kaķis!SAVS!kā krāju, taupīju savu kabatas nauidu ,lai no skolas ejot nopirktu kaut ko garšīgu viņai..kā viņa mani sagaidīja, kā skrēja man pretī un glaudās pie kājām.. kā es viņu ņurcīju, un viņa mierīgi ņurrāja, kā pirmo reiz viņa sagaidīja ziemassvētkus, un gāza puķupodus, kā man pieglaudās, kad es raudāju.. es nes[ēju būt pietiekami labs pieradinātājs, nespēju būt pietiekami atbildīga..viņa mani pārāk stirpi mīlēja, tādēļ pavadīja, un nu es viņu pavadīju kaut kur citur, es ceru ,ka tur viņai patiešām ir labi.. un ,ka ir arī kaķu debesis.
es gribu, lai viņa zin, ja mani dzird, ES TEVI MĪLU , LOTE!un piedod, ka nespēju būt pietiekami laba, ka nespēju nosargāt, piedod..