manas modrības hronikas

vakar es juku prātā aiz sajūsmas, prieka un kaut kā tāda ,ko neviens man agrāk nebija teicis.
šodien es sēžu un klusēju. neko nesaku. šņaucu degunu toletes papīRĀ, JO APTRŪCIES JAU SALVEŠPACIŅU. un nez kāpēc man uzspiedās tie lielie burti vēl, bet man ir slinkums dzēst, lai jau.
un jā, es atkal neziplidīju matemātikā mājas dabru, bet ,kas zin vai es vispār rīt aiziešu uz nulto, ja vēl vispār iešu uz šuci. jā, tas it kā nav būtiski, bet man patīk pieminēt nebūtiskas lietas.
šodien mana māsa atrada kladi, kur bija uzrakstīts kāds ķēmīgs dzejolīts, bet dīvaini, man pat patika. tas bija pirms kāda gada rakstīts, es nemaz to nevarēju iedomāties ,ka man bijis kaut kas tāds rakstīts.
jā, viņš man šovakar neko nedrukā, un es ar klusēju kā krievu spiegs , kurš tiek pratināts vāciešiem. es vispār nezinu vai tā ir ar tiem spiegiem, bet man liekas, ka es esmu kaut ko tādu kaut kur dzirdējusi.
un vispār, es esmu čikstuļdabas , bet to es jau sen esmu nopratusi. tikai esmu pārlieku liela egoiste ,lai to labotu, bet es vismaz domāju, ka kādreiz to labošu.
labi, eju kārties un meklēt ziepes.
bez iemesla, nē visam ir savs iemesls, pilnīgi visam.