manas modrības hronikas

gar logu mašīnas traucas kā uguntiņas. reizēm man liekas, nē, pēdējā laikā, esmu palikusi neiejūtīga. tikai pašai gribas, lai kāds samīļo, pasaka kaut ko labu. izturos pretēji šī laika noskaņām, bet ja runā patiesi, tad nav vajadzīgs kaut kāds konkrēts gaidīšanas laiks, kas sekmētu cilvēkmīlestības plūsmu. to var da jebkad un vienmēr, pat vajag, lai tā būtu vienmēr.
un man bieži nav ko teikt. es izjūtu gan vienu pusi, gan savējo. viss dublējas racionāli un neracionāli. un kas zin, vai tas ir uz labu vai nē.