Dveseles dziesma

[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]

Below are the 7 most recent journal entries recorded in the "ljuljuks" journal:

Marts 14., 2007
00:23 [Link]	Labie vārdi Šodien kaut kā apdomājos par kārtējo jautājumu no sērijas - kāpēc tas tā?. Soriez tas ir par to, kāpēc cilvēki ir iedomajušies, ka pateikt labu vārdu otram ir dārgi? Precīzāk sakot - es Tev pateikšu ko labu, ja Tu man... Vai nav vienkāršāk un jaukāk tāpat, bez kaut kāda "ja" cilvēkam pateikt ko labu? No šodienas, pateiksim katram sev tuvajam cilvēkam kaut ko labu, piemēram, Tu esi skaists(a), Tu gan labi izskaties!, man ir liels prieks Tevi redzēt u.t.t. :) Lai veicas! Mūzika: I'm walking on sunshine (ir doma)
Marts 6., 2007
13:48 [Link]	Jā, pa zaļo pļavu lēnām un bez steigas pastaigājās Latvijas brūnā govs. Lēni un ar apdomu tā vērās tālēs, lai atrastu, kur labākie ziedi, kur gardākā zāle aug. Viņa gan bija īsta kārumniece :) Viņai garšoja sarkanais āboliņš. Viņa to ēda, ēda, gremoja gremoja, bet dalīties tajā gan viņa ne par ko negribēja. Tā, kādu reizi viņa apēda visu sarkano āboliņu un nācās ķerties pie baltā. Par to viņa saskuma, jo viņa taču bija govs!! Garastāvoklis:: devious (2 raksta \| ir doma)
Marts 4., 2007
12:41 [Link]	Maitas putni V Ietinies rudens lapu segā, zvaigžņu vējotajā plīvurā un dusi. Aizver acis, padomā par siltumu, lēcošo sauli un liecies aizmirstībā. Ta ir tava vienīgā iespēja būt ārpus. Es negribu, ka kāds pār mani būtu kungs, bet nu es sprotu, ka esmu ne vairs tikai kalpone, bet pat verdzene. Baiļu verdzene. šīs drausmīgās kakla kundzes nīdē ārā visu ko redz savā acu priekšā. Tām neeksistē robežas. Tās pārņem visu savās netīrajās rokās, grābj arvien vairāk un vairāk, līdz tiek izsūkts viss, ko vien var izsūkt. Tāpēc tām vergot ir tik drausmīgi. Gribas no tām aizbēgt, bet tās jau ir iededzinājušas savas kauna zīmes, lai tās atpazītu savus vergus. Lai tie nevar aizbēgt. Bet varbūt ir iespēja tās nogalināt, izsūkt viņas pirms viņas to ir paspējušas izdarīt ar tevi. Tās noliedz kādam kaut ko teikt. Tās neļauj sacīt ne vārda. Es gribu sagatavoties, lai aizietu no šīs pasaules. Pavisam. Tad, kad es to iedomājos, man paliek pavisam viegli un gaisīgi. Mani tas ļoti iepriecina. Tas dara mani pavisam laimīgu. Tās ir kā zāles slimai dvēselei, kas to dziedē. Laime. Mūžīgā brīvība. Pasaules vārti nu ir vaļā, lai izlaistu tos, kas to vēlas. Garastāvoklis:: high (ir doma)
01:41 [Link]	Maitas putni IIII Pasaule jau arī nekad neuzzinās, cik tu esi labs un spējīgs, ja vien tu pats to nerādīsi. Acīs tas nav rakstīts. Tās tikai pasakās ir dvēseles spogulis. Tagad tās saka tik maz. Tās vairs nerunā, jo tām ir aizbāzta mute, lai nerunā. Vai maz Tu vari sevi atrast visā tajā jūklī, kas ir visapkārt. Jā, labāk jau sevi nepazaudēt, bet paturēt sevi pašu acīs, lai nepazūd. Lai deg sveces, nedzēs tās nost. Tās siltumu un gaismu nes. Sirds acis jau šausmās sastingušas. Vai tās skatīsies to, kas apkārt notiek vai nolieks galvu, atzīstot savu nespēcību un nevarēšanu vai tā laidīsies gaisā un skries gājuputniem līdzi uz to mītnes zemēm, lai sildītos un atklāsmē redzētu, kas pati ir. Savādak jau to nemaz nevar zināt. Tāpēc jau mēs slēpjamies, lai mūs neatrod un neizārda, lai nesaplosa un neposta, lai pārlieku neiekāro, jo nevaram būt pakļautas. Mēs varam būt tikai brīvas. Nekas cits šai pasaulē nevar būt tik brīvs kā mēs. Aizlokies, aizloki galvu aiz muguras. Vai redzi, cik viņu ir daudz. Neko jau tieši tev viņi nedara, bet viņi dara tāpat, darīšanas pēc. Vai tad vienmēr vajadzīgs kāds iemesls. Tik lūk, tgad aiz kalnu grēdas es pamanīju sarkanu mērķi, tas aizskrēja kā aizlavās dzīvnieks un tomēr, tas ir tas, kas jau reiz ir bijis. Es ļauju būt sev bērnam, ak, nožēlojamais cilvēk! Tagad nav pieņemts just. Esi kamiris pret visu, kas nāk pretī. Kā lai iemācos nejust? Galu galā ir tik tīkami, ka kāds pret tevi ko jūt, it sevišķi, ja ta ir mīlestība. Tādi ka es var būt neiedomājami ļauni - saplēšt pasauli kā papīru - bez bailēm no soda, bez bailēm no morālajiem pārmetumiem, bez bailēm no sirdsapziņas pārmetumiem. Lai tikai viss būtu iznīcināts, lai nebūtu vairs nekā apkārt. Ak vai tu atceries kad man uzdāvinājie to masku. Bet zini, tā stāv skapī, jo es neprotu to lietot. Es tikai priecājos par tās skaistumu un tīksminos par tām fantāzijām, kas man, uz viņu skatoties, rodas. Ka tev patīk doma, ka arī akmens kādreiz var būt mīksts. Vajadzīgi tikai samērā bargi apstākļi. Man pagaidām prātā nenāk nekas, ko nevarētu izkausēt un vēl mazāk prātā man nāk tadu, kas nekad nevar kļūt mīksti. Garastāvoklis:: cynical (ir doma)
01:24 [Link]	Maitas putni III Padomus neprasi! Atrodi tos pats. Lai laika un vārdu zaglis to neiekāro un tev pēc bargas cīņas tos neatņem. Arī gaismu pavisam nenoslēp. Tumsā nevar tik labi noslēpties kā gaismā. Tikai gaismā tu vari būt tāds, kāds tu vēlies būt. Turies pie kapnēm, nepalaid vaļā! Saki pats sev ko darīt. Neklausies citos, jo tiem nav ne mazākās sapratnes par tevi, par to, kas notiek tev iekšpusē. Vienīgais, kam sevi vari uzticēt ir brīnums. Jo tikai tas vēl spēj būt pilnīgi uzticīgs un uzticams. Tas nepievils, ja reiz nāks. Tam dabā būt tik labam un pārsteidzošam. Tas vienīgais, kas nevēl ļaunu, bet tikai pārņem savā varā līdzēdams tev veikt neiespējamo. Garastāvoklis:: calm (ir doma)
01:07 [Link]	Maitas putni II Putns gārgdams nolaižas uz pleca Tev blakus un ausī ķērc nesaprotamus vārdus. Atlaid šo pasauli, neturies pie tās, it kā ta būtu tava! Pat ja tava - laid to vaļā. Lai ta triecas pret klintīm un sašķīst kā vētras svaidītie viļņi, kas burzmojas ap karātavu kalnu. Satriecu es stikla lodi pīšļos, lai lauskas par smiltīm pāŗvēršas. Aizslēdz durvis aiz sevis, neļauj nevienam pa tam ienākt. Klusē un klausies, ko saka visi citi, tikai vārdos neieklausies. Tiem pārāk daudz nozīmes. Tu nevari zināt, kura no tam kura brīdī tiek lietota. Nedur savā sirdī, ja tā vēl ir karsta un pukst. To tu varēsi darīt tad, kad jau izcepta vai vārīta uz galda kādam tā stāvēs, tad varēsi priecāties, ka citam tādas nav. Garastāvoklis:: artistic (ir doma)
00:46 [Link]	Maitas putni Staigule klapē pie durvīm un grib tikt iekšā. Kas viņu laidīs? Noteikti to ielaidīs kāds izvirtulis, kas brib miesas baudās grimt. Svece sirds degsmē karsti deg. Tā sakūst kopā tas, kas nešķīst. Karstas asinis lāmās savieno to, kas grib teikt ardievas. Neizslēdz sauli! Neatstāj tumsu! Vējs kalnā kāpdams nāves izkapti ar kapli samainīja. Bēdz, tā dusmās verd. Ta dunci mugurā grib tev triekt. Saki ne savai laimei, atvadies no tās un padodies tam, kas tevi sauc! Vai pazīsti to balsi, to skaņu? Ta skan tikai zelta stīgas, ja tās spēlē asins arfu. Skanot tas izber gaisā mirdzošus dimanta putekļus un asins lāses, kas tā kā rubīni sarkdami laistās ēgot no saules. Saule par gaišu un par kasrtu; kas tādā grib gremdēties? Mākonis pavirzās skriedams garām pasaulei, vēja plūsma skriedama uztriecas koku galotnēm, žūžinādama sevi nerimstošajās cilvēku elsās.... Garastāvoklis:: confused (ir doma)