No rīta pamosties, kad modinātājam jau n-tās reizes nospiesta "snauda". Satinies segā, jo istaba ir diezgan pavēsa un paslien degunu pretim logam. Tev acu skatam paveras pats jaukākais skats, kādu Dievs Tev šajā rītā varētu dāvāt! Uz pretējās mājas sienas laistās sārts saullēkts. Pār jumta malu pārkāries sniegs, lāstekas vizuļo. Pacel acis augstāk un ieraugi dzidri zilas debesis, kurās lido vientuļas kaijas. Tādā brīdī nekur nevēlies iet, jo saproti, ka šāds skats ir jābauda. Pēc kāda laika attopies un iestāsti sev, ka jādodas uz darbu, jāslienas augšā un jāiet seja noskalot vēsā ūdenī, lai arī Tevi pārņemtu šā rīta spirgtums. Galvenais nepiemirst, ka esi dzīvs, ka dzīvo sev un mirklim!

Kārtējo reizi varu apgalvot, ka dzīvi mīlu! Lai arī kādi kreņķi dzīvē gadās, dzīves mīlestība tomēr ir spēcīgāka par tiem visiem!

 =0)

Iespējams, ka šis stāsts, izveicot visus iespējamos interneta līkločus no šī stāsta autora līdz manīm, ir paguvis apaugt ar dažādiem izpušķojumiem un papildinājumiem, bet pati fabula ir palikusi neskarta. Kādus gadus pāris atpakaļ, šis stāsts man ienācās no kaut kādas krievu puses. Neatceros īsti. Bet tas nav svarīgi. Svarīga ir cilvēciskā sāpe, kas ielikta šajā stāstā. Mans brīvs tulkojums un interpretācija.

Tātad. Ziema, decembra sākums. Pa vienu no Maskavas metro pazemes stacijām pārvietojas Saprāts, kura Nīcīgais ķermenis velkas pa pēdām kaut kur tālu aizmugurē. Nīcīgais ķermenis tiek reāli spārdīts no standarta PCP (phencyclidine) devas, ielietotas nazāli aptuveni pus stundu atpakaļ. Deva jau praktiski ir kļuvusi nesavietojama ar metro turniketu, Nīcīgo ķermeni un apkopēju tantuku, kas slinki šļūkā gar ieeju metro.

Mūsu varonis tuvojas eskalatoram un pie tā visa viņam kaut kur virs galvas mirgo sarkana lampiņa, kas nemanāmi atgādina, ka pilsonis dodas no punkta A uz punktu B, kur viņam ir jānogādā krietna deva tā paša PCP, kas tālredzīgi ir ievietots zem žaketes oderes.

Tanī pat laikā jauns seržants no “ment metroment podzemnij” sugas stāv un deldē savu posteni, vērojot un ar acīm izķerot Kaukāza nacionalitātes pārstāvjus garām slīdošajā pūļa masā. Vai nu dīvainā peldošā mūsu pilsoņa gaita vai melnās, PCP aizmiglotās, ačteles bija tās, kas lika mentam pamest savu iesildīto vietu un pietuvoties pilsonim ar nepārprotamu nolūku pārbaudīt pēdējā dokumentus. Kad pases vietā policists saņēma atbildi, kas attāli līdzinājās “pase nav elements, kas būtu savietojams ar pašreizējās eksistences netveramo brīdi”, seržants ņēma situācijas kontroli un narkokurjeru savās rokās un devās iecirkņa virzienā.

Nodaļā neviena nebija. Dežūrējošais operatīvais inspektors vai operatīvi dežūrējošais inspektors bija nolēmis doties uz vilcienu platformu, kur bija plāniņš nomierināt raudošu apzagtu tantuku un mēģināt pierunāt kādu garām slājošu studentu kļūt par pieaicināto liecinieku. Tātad, mūsu policists, rupji pārkāpjot reglamentu un bez lieciniekiem pārmeklējot mūsu psihonautu, atrod rūpīgi paslēpto Phenylcyclidine-kautkādsturskaitlis.

Sekojot tikko kā noskatītā policijas bojevikā redzētajam, kur drosmīgie amerikāņu policisti nomēģina konfiscēto heroīnu un mutē samērcēta pirksta, pie kam runājot “mmjāā, šitā ir vistīrākā manta, grams maksā ap simtu divdesmit, un tādā garā”, ments pārplēš PCP paketīti, kārtīgi nolaiza pirkstu un iemērcas baltajā kristāliskajā vielā. Izvilcis pirkstu, viņš nolaiza kādas 7-8 standarta PCP devas un saka kurjeram “Nu ko vecīt? Heroīnu no Lubjankas ved?”, tādējādi demonstrējot pilnīgu nezināšanu jautājumā kā apieties ar bebriem un tamlīdzīgiem psihonautiem.

Mūsu Nīcīgais ķermenis lēnām sāk atgūt šīs planētas dzīvības formām raksturīgās pazīmes, Saprāts palēnām sāk atgriezties Nīcīgajā ķermenī, par kuru pašlaik jau tiek sastādīts protokols. Seržants priecīgs, ka šim palaimējies noķert vēl pavisam siltu narkoni ar milzīgu heroīna partiju, un pavisam vēl gatavs būdams, narkonis nemaz neatcerēsies, bija tur kādi pieaicinātie liecinieki vai nebija.

Pilsonis sēž uz krēsliņa. Pamazām atgriežas. Ments raksta. Pēc piecpadsmit minūtēm pēkšņi...

...ments pēkšņi pārstāj rakstīt, pieceļas, apgāžot krēslu; iztiepj kaklu, acīs viņam var lasīt pēdējos izmisīgos jumta centienus ieķerties pamatnē un neaizlidot, tad saprāta dzirksts dziest, ments vēl pēdējiem spēkiem sakoncentrējas, izvelk dienesta ieroci, paceļ stobru gaisā, noraustās pēdējo reizi un sastingst. Viss. Seržants iegāja astrālā.

Dežurējošais operatīvais, pa to laiku ņemoties ar apzagto tantuku, tā arī nav atgriezies, mūsu pilsonis paņem protokolu, preci, pēdējo reizi uzmeta skatienu futūristiskajai statujai “Atšaudīties no eņģeļiem” un pazuda viņu jau sen gaidošajā eskalatora plūsmā.

Kas pēc tam notika ar seržantu – vēsture klusē. Es tikai sniegšu nelielu izziņu: saskaņā ar pētījumiem, pēc 7-8 PCP devām, jumts nostājas vietā ar iespējamību 20-30 procentu robežās, un arī tikai pēc dienām kādām piecām.

Мораль - не палите психонавтов, это чревато.

Tulkojums (c) Snow

Cik labi, ka ir kāds, par ko rūpēties! Visjaukākais ir tas, ka man tas ir istabas augs! =0)