No rīta pamosties, kad modinātājam jau n-tās reizes nospiesta "snauda". Satinies segā, jo istaba ir diezgan pavēsa un paslien degunu pretim logam. Tev acu skatam paveras pats jaukākais skats, kādu Dievs Tev šajā rītā varētu dāvāt! Uz pretējās mājas sienas laistās sārts saullēkts. Pār jumta malu pārkāries sniegs, lāstekas vizuļo. Pacel acis augstāk un ieraugi dzidri zilas debesis, kurās lido vientuļas kaijas. Tādā brīdī nekur nevēlies iet, jo saproti, ka šāds skats ir jābauda. Pēc kāda laika attopies un iestāsti sev, ka jādodas uz darbu, jāslienas augšā un jāiet seja noskalot vēsā ūdenī, lai arī Tevi pārņemtu šā rīta spirgtums. Galvenais nepiemirst, ka esi dzīvs, ka dzīvo sev un mirklim!

Kārtējo reizi varu apgalvot, ka dzīvi mīlu! Lai arī kādi kreņķi dzīvē gadās, dzīves mīlestība tomēr ir spēcīgāka par tiem visiem!

 =0)