| 6-7.diena Arbūzu krāsas cilvēki. |
[Aug. 10th, 2014|11:21 am] |
Pēdējās dienas sākušās ar visai mākoņainiem (jāatzīst, pārmaiņas pēc patīkami "vēsākiem" (25 grādi 35 grādu vietā)) laikapstākļiem. Bet, lai tie nemaldina jūs, tāpat kā tie apmānīja mūs, jo mēs, priecīgi par pilnīgi apmākušos debesu jumu, ieplānojām garu pastaigu gar jūru, bet pēc pirmās trešdaļas noiešanas debesīs nekas vairs neliecināja par mākoņu kādreizējo eksistenci un temperatūra sāka atgriezties pie atzīmes "kur nu vēl karstāk". Tā nu mēs attapāmies saules pielietā ceļa posmā ar minimāliem ēnas resursiem zem kādas kuplākas palmas un ar visai lielu procentuālu iespēju padarīt arbūzsārtas visas ķermeņa daļas, kas nebija satikušās ar aizsargkrēmu, izejot no mājām (precizējot - šādu tikšanos ar krēmu nepiedzīvoja praktiski visas ar apģērbu neapsegtās ķermeņa daļas). Atgriežoties mājās pēc 4h pastaigas, mēs varējām sacensties ar arbūzu mūsu ledusskapī par gatavības pakāpi, nosakot to pēc sārtuma intensitātes. Tādēļ atgādinājums sev - aizmirst aizsargkrēmu mājās vai paļauties, ka mākoņi neiestāsies dezertieru rindās, ir vienlīdz muļķīgi.
Lai nu kā, bet pastaiga vainagojās ar to, ka nonācām vietā, kur tieši pāri tavai galvai paceļās un nolaižās lidmašīnas. Mums gan neizdevās sagaidīt kādu lidmašīnas nosēšanos, esot tieši zem nolaišanās ceļa, bet skats ir visai iespaidīgs pat iztālēm, vērojot, kā lidmašīnas virs jūras samazina augstumu, tuvojoties krastam, un pēkšņi nozūd skatam, ienirstot palmu biezoknī.
Kamēr mēs gaidījām iespējamo lidaparātu paradīšanos, kāds gruzīns acīmredzot gaidīja kāda pīpējoša cilveka ierašanos šajā attālajā pilsētas malā. Uzrunājis Jāni ar frāzi: "Ti kuriš?" un, saņēmis noraidošu atbildi, sirsnīgi piebilda: "Molodec, čto nekuriš!" Varētu padomāt, ka kungs izmisīgi meklē kādu, kam nolasīt lekciju par smēķēšanas kaitīgumu gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša, ja vien ejot prom viņš nepagūtu piebilst, ka šorīt vēl nav saticis nevienu pīpētāju..., no kura varētu aizņemties cigareti! Tādas, lūk, nedienas piemeklē cilvēkus, kas mājās aizmirst savai eksistencei būtiskas lietas: vieni saules aizsargkrēmu, citi cigaretes...
Lai nu kā, bet pēc nelielas atpūtas mājās mēs tomēr atkal saņēmām drosmi doties vēl vienā pastaigā, šoreiz gan nodrošinājušies ar visu veselībai un labsajūtai nepieciešamo, lai nekas netraucētu panorāmas rata un strūklaku ekspedīcijā. Jāatzīst, ka strūklaku šeit netrūkst - dziedošās strūklakas, dejojošās strūklakas, sasalušās strūklakas, skulptūru strūklakas...un strūklakas pie katras ēkas, kurai ir vismaz peļķes izmēra piemājas ūdens resursi. Dziedošas, dejojošas,daudzkrāsainas vai vienkrāsainas, tās visas pievakara krāšņajās gaismās izskatās burvīgi.
Ak, jā, runājot par vakariemun saulrietiem - tie šeit katrs ir savādāks, bet tos visus vieno divas nemainīgas lietas. Pirmkārt, tie visi ir bezgala skaisti, un, otrkārt, tie visi ir bezgala ātri. Saule noriet tik ātri, ka, lai nofotografētu šo, ikreiz maģisko mirkli, jābūt gatavam jau laicīgi būt vēlamajā vietā pilnā kaujas gatavībā, jo atliek 2 cilvēkiem neveiksmīgi iemaldīties tavā kadrā, kad pēc pāris mirkļiem (vai nu tiem mirkliem, kuros tu ceri, ka viņi turpinās kustību pa to pašu trajektoriju ar tādu pašu ātrumu, vai arī tiem mirkļiem, kuros tu pats pārvietojies uz brīvāku vietu) saule jau ir nolaidusies krietni zemāk nekā plānots. Ķert mirkli šeit nozīmē īstas ātrķeršanas sacensības!
Tomēr, kad vakarā pie jūras ir noķerts pēdējais saules stars, droši var doties gruzīnu garšas medībās. Pēc nogurdinošās dienas sevi par lieliem ēdājiem nevarējām nosaukt, tomēr meloņu un karstu hačapuri medības mūs vēl spēja ieinteresēt. Kā naksnīgajās ielās atrast meloni, kura nebūtu tik liela, ka uz mājām jāveļ ar velšanu, un kuras saturs būtu veldzējoši vēss? Nav nekā vienkāršāka - atliek tikai apstāties pie pašu LIELĀKO meloņu pārdevēja un jautāt viņam par neiespējami MAZĀKO meloni, kad jau pēc brīža kungs no aukstuma skapja dziļumiem riktē ārā milzīgus arbūzus, aiz kuriem paslēpusies mūsu 2.5 kg vieglā un kāroti vēsā melone. Tas liek domāt, ka šajā zemē viss, kas sākotnēji izskatās neiespējami, kļūst iespējams... |
|
|