| 1.diena jeb esi sveicināta, mana liela gruzīnu ģimene! |
[Aug. 5th, 2014|10:03 am] |
Pirmā satikšanās ar lielo gruzīnu ģimeni notika vēl tālu no Gruzijas apvāršņa, pie iekāpšanas vārtiem Viļņas lidostā. Sākumā man šķita, ka tā ir "maza ģimene', jo rindā, kurā stāvēju, man priekšā bija tikai 3 personas ar Gruzijas pasēm rokās, bet, kad pietuvojāmies vārtiem, mani aplenca vēl 10-15 ģimenes locekļi, kuriem vietas acīmredzot bija aizņēmušas iepriekšminētās 3 personas un jautrība varēja sākties.
Visai kolorītās ģimenes spilgtākā būtne bija sieviete melnā ar Prada's somu. Pateikt, kuram gadu slieksnim šī sieviete bija pārkāpusi, bija grūti, jo jaunais vīrietis viņai blakām tikpat labi varēja būt kā dēls, tā arī vīrs. Ekstravagantā, līdz šim mierīgā būtne pārvērtās straujā un impulsīvā gruzīnu sievietē pāris sekunžu laikā, kad lidostas darbinieki izteica aizrādījumu par divām viņai piederošajām bagāžas vienībām. Sākotnējie centieni ievietot Prada's somu koferī, lai arī vainagojās panākumiem (uz tā rēķina gan nācās no kofera izņemt kādu tikpat ekstravagantu kleitu kā pati nēsātāja), tomēr jau pašā saknē plāns bija lemts neveiksmei, jo pats koferis neatbilda nepieciešamajiem parametriem. To gan bija grūti paskaidrot kofera īpašniecei, kas nesaprata angļu valodā runājošo lidostas darbinieku. Kad pēc ilgākas skaidrošanās no visas lielās ģimenes tomēr atradās viens, kurš prot angļu valodu (~11 gadīgs puika), tad sākās nākamais skaidrošanās vilnis, kas nu jau visai kaislīgi ietvēra naudas jautājuma risināšanu, jeb daiļā būtne, kas līdz šim nerunāja angliski, stingri paziņoja: "No money!"
Drīzumā pie apvāršņa, sazin no kurienes, parādījās vēl kāda jaunāka gruzīnu dāma, kas kā glābējzvans, sakarā ar bagāžas neatbilstību, paziņoja: "There is no problem! We are from Georgia. In Georgia this is not problem." Lidostas darbinieka atspēkojumus, ka uz šejieni viņi lidojuši ar citu aviokompāniju, kura pieļauj lielākus bagāžas parametrus, bet šajā lidojumā tie nav spēkā, sevišķi neviens neņēma vērā. Un tomēr, lai arī joprojām skandinot "no money" himnu, dāmas tomēr sāka manāmi meklēt brīvus naudas līdzekļus pie visiem ģimenes vīriešiem.
Jāpiebilst gan, ka arī pārējiem ģimenes locekļiem bagāžas atbilstība nebija pat ne tuvu vēlamajai - vienam bagāžu sastādīja pat 3 dažāda kalibra somas, bet visaizdomīgak izskatījās puisis ar milzīgu, mistisku miskastes maisu un vēl mistiskāku tā saturu pie rokas. Un tomēr skarbā bagāžas revīzijas realitāte skāra tikai sievieti melnā ar Prada's somiņu. Maģija vai kā, bet visi tumšacainie ģimenes vīrieši ar neskaitāmajām nestandarta izmēra somām cauri lidostas vārtiem izgāja cēli un graciozi, vēstot: "There is no problem! We are from Georgia."
(***kā izrādījās jau vēlāk Kutaisi lidostā, sieviete melnā (lai arī ne savā Prada's somiņā, bet savā bagāžā) bija pārvedusi mājās neskaitāmus dunčus un mačetes, kurus nekautrējās pārcilāt turpat lidostā un izdalīja visiem saviem bērniem - laikam, lai būtu drošāks ceļš mājup.)
Nākamā ģimeniskā iepazīšanās izvērtās tūliņ pēc iziešanas no lidostas, kur mana bālā ādas krāsa un blondie mati piesaistīja tik daudz tūristu mednieku (t.i. taxistu) skatienu, ka, ja es ļautos, tad jau tagad būtu aizvesta velns sazin kur. Visa šī pēkšņā uzmanība gandrīz rezultējās arī ar īstā šofera atraidīšanu, kas jau bija nolīgts mūsu transportēšanai uz viesnīcu. Par laimi, šoferis bija gana uzstājīgs, lai spētu mani pārliecināt, ka tieši viņš ir konkrētās firmas pārstāvis.
Viss iepriekš pārdzīvotais ātri aizmirsās, kad mūsu transportlīdzeklis sāka kustību...jeb drīzāk sāka pacelšanos. Kādu laiku ar mūsu ceļabiedriem kopīgi vienojāmies klusuma brīdī, kas manāmi ieilga, ņemot vērā, ka braukšana pa pilsētu drīzāk atgādināja rallija sacensības. Lielāko ceļa daļu (braucot pa divvirzienu ceļu) mēs pavadījām ceļa vidusdaļā, vai pretējā joslā. Tikai dīvainu, gruzīnu dabai nesaprotamu sakritību rezultātā mēs ik pa laikam attapāmies savā joslā. Tā nu rietumnieka acīm neticami kādā ceļa posmā līdz šim pēc skata divvirzienu ceļš kļuva par vienvirziena (apdzinēju kļuva tikpat daudz, cik apdzenamo), bet jau pēc 200 metriem mēs atradāmies mistiskā 3. joslā, kuru veidoja apdzenamais, apdzinējs un mēs (apdzinēja apdzinējs). Jā, īsumā tik turbulenta ir Gruzijas ceļu kultūra.
Bet ko tur brīnīties, ja benzīntankos uzpildās nevis mašīnas, bet govis...pilns benzīntanks govīm, bet vai tad tas ir kaut kas neparasts? |
|
|