| Oda koklei jeb Mērsrags - Rīga! |
[Jul. 4th, 2013|05:57 pm] |
Braucam mājās no Kolkas.
Jau tā pilnajā autobusā Mērsragā iekāpj ome ar 3 mazbērniem...un kokli! Tieši šajā brīdī sākās jautrākā mūsu ceļojuma daļa.
Iekāpusī četrotne (galvenokārt jau kokles sargātāja) piepildīja autobusu ar diviem terminiem - Roberts un kokle.
Tas, cik reizes brauciena laikā tika pieminētas mazdēla Roberta vēlmes un vajadzības, lika domāt, ka viņš ir iecelts kaut kādā svēto kārtā...līdz ar tikpat svēto kokli.
Nu es vēl kaut kā spētu saprast to, ja jau to kokli pamanījās uzķibināt uz tās lata monētas, tad varētu vēl piekrist kaut kādam abstraktam kokles svētumam, bet vai tādēļ par to jārunā visu ceļu - kur lai to kokli noliek? Nav kur to kokli nolikt! Nē, augšā nevar likt - tur ir kondicionieris! Kas to kokli nesīs? Neviens taču to kokli bez manis panest nevar! Roberts jau to kokli noteikti nenesīs! Vai tā resnā kundze tiks garām koklei? Un tā visu ceļu!
Bet, nu štrunts ar to, tas vēl nebūt nebija viss!
Mūsu solu rindu smagākā smieklu lēkme pāršalca, kad mazais Reinis, strauji tukšojot savu sulas pudeli, saņēma skaļu aizrādījumu no mazās māsas: "Nedzer tik daudz! Gribēsies uz tualeti!" Šajā brīdī mans klusēšanas mērs bija izsmelts un man atlika vien piebilst: "Neuztraucies, ja tas tā notiks, ome noteikti apturēs autobusu un tad es viņai iekrāmēšu ar kokli!" |
|
|
