(e)

Varētu būt tāda profesija - fona muldētājs. Piemēram, kad nav vēlmes sēdēt klusumā, bet TV un mūzika šķiet pārāk uzbāzīgi, varētu pasaukt šīs profesijas pārstāvi, kurš pusbalsī runātu kaut kādus niekus vienā laidā, tādējādi piepildot telpu ar skaņām.

Tik ļoti nepatīkami, kad manu pozitīvo attieksmi pārprot un mēģina tulkot pēc sava prāta, tā, kā pašam gribās. Tas, ka mēdzu būt jauka un labprāt aprunājos, neko nenozīmē. Tas neliecina ne par kādām simpātijām.
Dažreiz man patīk tāpat vien papļāpāt ar kādu cilvēku, nav pat īsti svarīgi, kurš tas ir, jo es tāpat vairāk klausos otrā, nekā runāju. Man interesē pats sarunas process, brīži, kad cilvēks atļaujas pateikt ko tādu, ko nestāsta gluži kuram katram.
Nu jā, ar to puisi nevar gluži tāpat vien aprunāties, jebkurā gadījumā viņš to sapratīs savādāk. Žēl. Viņa stāsti bija neparasti un interesanti. Lai jau paliek, būs arī citi stāstītāji.

Visu laiku gaidīju, kad varēšu rīkoties, taču tad sapratu, ka man vajadzīgs tikai iegansts, lai pēc tam varētu attaisnot savu rīcību. Tāpēc labi vien ir, ka visi plāni pajukuši.
Citādi man iet tā tīri neko. Laiku pa laikam ieslīgstu tādā savādā neitrālā stāvoklī, bet tas ir pārejošs un pēc tam ir labi.
Smaidām. Ejam uz priekšu. Neatskatāmies. Ir tieši tik viegli, cik viegli es to iztēlojos.

Vajag izsviest ārā lieko, nevajadzīgo, atbrīvot vietu jaunām lietām un domām.

Jau 3 dienas skolā pielietoju absolūtu "brīvā apmeklējuma" principu un galvenais, ka nevienam pret to nav nekādu iebildumu, pat mātei ne. Rīt tā kā vajadzētu beigt, bet gribās ta` vēl.

Esat dzirdējuši latgaļu punkrock ? Visādā ziņā smieklīgi, jo vārdus nevarēja saprast ne druskas, vismaz es ne. :>

Pirmdiena ar savu nepārspējamo pretīgumu ir uzgāzusies man kā lavīna.
Paldies, nē, šodien nesmaidīšu.