I'm young and I'm easily bored

Man ir tik nereāli auksti. ārā 5 grādi, iekšā kādi 15. Un tas saucās maijs. Slikts maijs.
Jāpamācās vēsture, jāiemācās runa un jāpabeidz vēstule. Bet tikai siltumu, lūdzu.

Vakar ļoti labi pastrādājām dārzā, kā nekā lielā talka Latvijā, tā nu mēs arī talkojām. Šodien vienīgi sāp visas maliņas. Bet vakarā vismaz par labo darbu dabūju pāris aliņus. Noskatījāmies filmu Dear John, diezgan skumja. Bet citādi ņemot vakardiena bija laba. (neskaitot incidentu ar dušu) Šodien sāp galva, jāmācās kultūras vēsture + P. uz mani laikam ir dusmīgs :( Neko darīt, jācer, ka pāries. Atzīmes sūdīgas skolā, bet reāli palicis mazāk kā mēnesis, ko mācīties, tāpēc viss normāli.

Nu nafig es pielaižu sev kādu tik tuvu klāt, ja tāpat zinu, ka tas nebeigsies labi. Man taču jau sen vajadzēja no savām kļūdām mācīties. Cik cilvēki mani pievīluši un nebijuši patiesi draugi, kamēr es savā muļķa prātā biju iedomājusies, ka tomēr tie ir mani draugi. Kāpēc man nav draugu (neskaitot divus + 4 paziņas)? Jo es nespēju paciest to sajūtu, kad jūtos nodota. Es uzticu savu dzīvi, bet pēc neilga laika izrādās, ka ne silts ne auksts par to kādam. Tik iet tālāk pie nākamajiem cilvēkiem, nedomājot atpakaļ. Es atļāvos un mani atkal piekāsa. Nekad vairs.
Cilvēkiem nedrīkst uzticēties. (tikai tiem, kuri ir pierādījuši savu uzticību)

nu kas man? vienu dienu viss kruti, nākamajā jau atkal nekas nav kruti.
gribu nākamās nedēļas 5dienu, jo tad es varēšu drusku atpūsties. Nē, nu, kas ta man, tikai 3 dažādas runas, 3 dažādās valodās jāuraksta un jāiemācās, viens kārtīgs referāts jāuzraksta (ir iesākts, bet daudz vēl jādara), viena grāmata uz 450lpp jāilasa, viena ekonomika un viena filozofija.. un tas viss līdz nākamās nedēļas beigām. Satriecoši.
Šodien esmu mirusi no tā vien, ka tik ļoti uztraucos par to visu, jo reāli tas uztraukums man bremzē un neļauj jau visu izdarīt laicīgi... jo liekas, ka nekas nesanāks tāpat. Tāpat atzīmes sliktas. Šitas ir galīgi garām. Man vajag vasaru, kura nekad nebeidzas, jo negribu nākamo gadu skolā.
vienvārdsakot - fml.

Heh, iepriekšējais ieraksts vairs neko nenozīmē, saulīte to depresiju dzen prom. Es tomēr esmu priecīga un laimīga un man tomēr vēl aiz vien ir mans foršākais draugs pasaulē, jo tas ir pats svarīgākais. Jā, jā, viss ir kārtībā. :)
P.S. brīvlaiks beidzies, bet dīvainā kārtā jūtos apņēmības pilna. jes jes jes. :)

nožēlojami, Laine, nožēlojami.
Tu reāli smirdi, Laine.

Tā, ir sācies brīvlaiks, bet kāpēc ir tāda sajūta, ka tas nemaz nav vajadzīgs? Sajūta, ka neko neizdarīšu, ko gribētu un tā rezultātā būšu pavadījusi nevajadzīgu, brīvu nedēļu. Kāpēc man ir tāda sajūta, nezinu. Mazliet nolemtība sajūta tagad, bet nezinu kāpēc. Gribas kaut ko izdarīt, kaut ko jautru, neaizmirstamu, stulbu... vienkārši darīt kaut ko. Gribu paņemt kādu cilvēku, kurš būtu ar mieru, iekāpt kādā vilcienā un vienkārši aizbraukt, kur acis rāda. Paņemt beidzot fotoaparātu un beigt tēlot, ka man negribas fotogrāfēt. Kurš grib man pievienoties?
p.s. jau ilgu laiku nevaru sagaidīt vēstuli no māsas.. :(

hmm, vēl nekad Ipods nebija uzkāries, ka būtu jātaisa restore. Nu, ko lai saka, divi gadi aktīvā darbībā laikam šim drusku dod pa vadiem. Bet tā viss kārtībā, mūzika būs.

Ā, vēl gribēju pateikt, ka ir fakin' labi. Beidzot jūtu to cik stipri mani mīl, jo laika gaitā tā sajūta bija pabalējusi, tagad atkal tā ir koša un patīkama. Un man turpina būt mans noslēpums, kurš man patīk, he he.

Eau, bet viss ir labi. Esmu tiešām no sirds priecīga par visu, kas notiek. Es jūtos labi (neņemot vērā tās konstantās galvas sāpes un nu jau arī vēdera sāpes), man apkārt ir tieši tie cilvēki, kuri man ir vajadzīgi. Vēl man ir arī kaut kas īpašs, bet neteikšu kas. Skan Empire of the Sun, māja silta, neviena te nav, tāda idille. Vienīgi pilnīgi vienai man ar nepatīk būt, bet dažreiz jau var :) šim vakaram jums šis

jauna mīļākā dziesma Goran Gora - A Dance Away

franču valodas runa par kaut kādiem vārdiem un pistolēm.. tetris un drusku pīpe. šis vakars nav tik slikts, kā to varētu būt gaidījusi (franču valodas runas dēļ).
Galvenā mana dienaz izklaide nu ir kļuvusi par tetri, jo tā ir krutākā manta jau kopš tās radīšanas brīža.
Ok, man vēl ir 8 stundas līdz runa jārunā, jānododas tālākai tās kalšanai galvā.
See you. :)

Ziema, ziema, baltā māmuliņa.. ārā auksts.
Tomēr esmu kaut kādas nekad nebijušas apņēmības pilna. Jauns gads, jauns sākums? O, jā.
Beidzot, pus mēnesis pagājis, beidzot ir viss kārtībā. Nekad tā nedari ar mani vairs, mīļais.
Mērnieku laiki, Pēteris un skola kā tāda ir savās vietās un visam esmu gatava.

pīpe, maķītis un filma. īsts amerikāņu sapnis. bye.

Un tomēr, lai kā cīnījos, lai nesaslimtu, tomēr tas notika. Vakardienas nogalinošā galva nav pārgājusi, tai ir pievienojies nespēks un klepus ar iesnām, kuras iestrēgušas kaut kur dziļumā.. krč nav forši.
Lasu, sēžu savā siltajā istabā, dzeru tēju, ēdu... nē, neēdu neko, jau kādu trešo dienu, jo atkal nav ko ēst vai es vienkārši negribu.
Skan mūzika, kas beidzot patīk, ārā -8 grādi, daudz sniega. Man patīk šitādi brīži (izņemot to daļu, ka esmu slima), kad viss ir kārtībā, Ziemassvētki tuvojas un pat izskatās, ka būs salīdzinoši normāli tie beidzot. :)
Damn, jāmēra temperatūra, ja šķiet, ka tā aug.

P.S. Mamma priecājās par manu liecību, reti tā ir.

Ej dirst, Laine, Tu neesi pelnījusi it neko.
Nepārvaram nogurums un bezspēks jau kādu trešo dienu.
Un, ja man kaut ko vajag, tad pati vainīga un ej strādā pati, jo pat sejas krēmu neviens Tev nepirks.

Baigi daudz domāju, lielākoties nejēdzīgas domas, bet dažreiz arī kāda normāla uzpeld. Vispār man ir drusku skumji, jo es pati sev nepatīku un nespēju būt laimīga viena. Tāpēc man ir blakus cilvēks ar kuru būt laimīgai, tikai žēl, ka viena nevarētu iztikt.
Šodien bija tāda savāda diena, jo manī visu laiku plosījās divas domas. Ai, lai jau, es esmu laimīga, tad ko vēl ņemties tagad?
Ārā laiks ir pilnīgi nekāds, bet tas kaut kā šodien nebojāja neko, pat īsti nepamanīju. Tagad istabā, pie sen jau apnikušās mūzikas, domāju, domāju un neko nezidomāju, tāpēc sākšu franču valodu mācīties un psiholoģijas mājas darbu ar izpildīšu.
p.S. Besī tikai, ka manī kaut kas nav kārtībā, lai arī beidzot viss ir labi. Damn.

Sāku lēnām pagurt. Pēdējās nedēļās tik daudz, kas bijis jādara, un tas nebeidzas, jo vēl ir daudz priekšā. pēdējās dienas to vien daru, kā atnāku mājās un mācos, stundām ilgi.. Brīvlaiks pēc pus otras nedēļas neko nenozīmē, jo tik un tā arī tad būs jādara un pēc tam būs jādara. Bet no otras puses esmu jau tāpat pieradusi un to daru nedomājot, ka varētu nedarīt. Kaut kas manī šajā ziņā ir mainījies, ja atskatos uz kādu 7. vai 8. klasi, kad es vispār neko nedarīju, nevar teikt, ka tagad būtu slikti no tās darīšanas. Ir taču savu raksturu jāaudzina. Tas jau nenozīmē, ka esmu nūģis, kam nav dzīves, tikai mācības un dators, socializējos tāpat pietiekami labi... vismaz normāli. Un tāpat visu laiku pavadu ar vienu vienīgo, tāpēc ir tiešām jauki.. tikai bišķiņ gribu atpūsties no šitā visa. Jāpaņem mašīna un jāaizlaiž kaut kur patālāk, kamēs lapas nav nobirušas un jābauda rudens. Man dzīvē viss ir kārtībā, tad kāpēc to neizbaudīt tā, kā pienākas?

Vēl pirms pāris gadiem šadas lēnas un lietainas pirmdienas bija ikdiena. Nekas nenotika, nedēļas nekustējās un šķita, ka nekad nebiegsies mācības. Papildu tam, es nemaz nemācījos. Atceros, kā pēc vasaras (kad arī neko nedarīju), kad sāka kļūt tumšs vakaros, es uztaisīju sev tēju, paņēmu kādu grāmatu, uzslēdzu jau atklausītu mūziku un vienkārši biju. Nekas nenotika, es pārtiku no savām domām un ikdienas istabā (jo skola beidzās pārāk ātri, lai skaitītu, ka tā aizņēma kādu daļu dienas).
Šodien, kad man ir dota šāda diena es nezinu ko iesākt. Man skan jau atkalusītā mūzika, bet tāi jau ir savas atmiņas, nekas jauns. Man patiesībā pietrūkst jauna mūzika, kas skan fonā, jo tad tā neapnīk tik ātri, kā klausoties Ipodā, kur tā mūzika ir prioritāte, nekas cits, man tā laikam nepatīk, tā es pazaudēju mūziku un tās nozīmi manā dzīvē. Tāpat arī es tagad nespēju padarīt neko, piemēram, fotogrāfēt vai lasīt, jo tas aizņem laiku, bet laiks tagad ir ļoti svarīgs. Man laiks iet lēnāk, kad esmu ar P., bet šodien viņa nav, tāpēc arī visas tās pārdomas. Patiesībā es tik sen neesmu domājusi par pagātni, jo man tam nav laika.
Es ātrāk augu, pasaule griežas ātrāk vai kas.. kas ir tas, kas samazina laiku. Tas ir tāpat kā mazam bērnam, kurš redz kautko lielu, viņam tas šķiet gigantisks, bet, kad izaug, tas tas jau ir kļuvis mazāks. ar laiku ir tāpat? Bijām mazāki, tas vilkās un nesapratu, kā, lai to aizņem, tagad pat aci nepamirkščinu un jau pus gads pagājis.

Diezgan sen neesmu te bijusi. Laikam, jo laika nav. Tagad laiks ir.. jo esmu forši slima. Neko izklepot nevaru, jo tas sāp, bet klepot ta gribas un vēl visādi papildbonusi.
Tatagd pat nav nemaz ko daudz rakstīt, bet pirms kādas nedēļas vēl bija, bet tad nebija laika un tagad tas viss vairs neliekas tik svarīgs, lai te rakstītu. Tāpēc vienkārši pastāstu, kas ienāk prātā.
Vispār man patīk tas rudens, kas tur ārā un šī slimība ļoti piedienas tam rudenim. :D
Labi, es turpinu gaidīt vēstuli no māsas, čaviņas.

Es pēdējo pāris nedēļu laikā baigi ceļoju vispār. Divreiz latgalē biju...gandrīz vienās un tais pašās vietās :D Tagad vēl uz Nidu aizlaidīsim, bet tad es gribu šādus tādsu jaukus cilvēkus satiks. :)
Labi, jāiet turpināt vilkt pīpi un pēc 4 stundām jāceļas, he he.
P.S. vēl negribu skolu, vēl neesmu izlasījusi nevienu grāmatu (lasu Faustu)
Davai, čau!