I'm young and I'm easily bored

Man jau laikam sestdien vakarā gribējās kaut ko ierakstīt, bet nerakstīju, jo tad atkal liktos, ka ir galīgi garām viss, tāpēc nogaidīju, lai nomierinās un tagad varu teikt, ka labi, ka tā. Zinu, ka būtu kāds teksts, ja es kaut ko būtu sestdien rakstījusi. Eh.. tāpat bija pietiekami sūdīgi, lai vēl vairāk visu sabojātu. Ai, bet tas tā, es cenšos par to tā nedomāt un skatos uz priekšu, jo tāpat zinu, ka kā vienmēr viss nokārtosies, jo tā vienkārši vienmēr ir. :)
Tagad sēžu pie baltas lapas un gatava tulkot franču valodu, ir 12, tam kādu pusstundu atvēlēšu.. nezinu varbūt līdz nedēļas beigām būšu tikusi ar to runu galā un, piemēram, piektdien varētu arī to norunāt. Itkā uztaisīju prezentāciju vēsturē, bet šķiet, ka nav īsti labi... vismaz labi, ka par to būs arī informātikā atzīme, tāpēc kaut kāds labums. Bet no vēstures puses... man kaut kā nešķiet, ka būs labi. Tad vēl vissss pārējais, kas saistīts ar mācībām.. ehh.. es vairāk domāju par brīvajiem brīžiem un kad ir skola, tad cenšos to fiksi palaist garām. tas ir tā 1diena-5dienas vakars un tad 5dienas vakars---------6dienas rīts-----6dienas diena------6dienas vakars-------6dienas nakts-----7dienas rīts-----7dienas pusdienslaiks-----7dienas pēcpusdiena------7dienas diena--------7dienas vakarpuse-----7dienas vakars-----7dienas nakts. un tad atkal 1dien-5diena. :D Foršs ritms? Tā vismaz man ir garas nedēļas nogales un īsas strādājamās dienas.
Un vispār drīz būs brīvlaiks, jau pēc 3 ar pus nedēļām, kas nozīmē, ka tik drīz būs aprīlis un tad jau maijs un st.pēterburga un tad vasara un tad IOM, tad varbūt Skotija un vēl kaut kas un vēl un vēl. Aj, lai gan šodien ārā ir vēl baltāk kā visdziļākajā ziemā, man tomēr ir pavasaris galvā, jo tās divas dienas man to ienesa galvā. :)

Apmēram tā. No otras puses, žēl, ka šodien maku aizmirsi, rīt vismaz neaizmirsīsi. :D
Man vienkārši gribas visu padarīt un priecāties.
P.S. Beidzot dabūju 2 biļetes uz Depeche mode un 2 biļetes uz Pozitivusu... he he, draudziņ, mēs dodamies. :) (aizņem 25.maija vakaru un 17-19. jūliju)

Nav jauki: šorīt nomira Kasandra.
Ir jauki: kopš piektdienas 6iem līdz svētdienas 9iem biju kopā ar Viņu.
Nav jauki: tagad nedēļa jāgaida līdz tā līdzīgi varētu būt.
Ir jauki: Mēs nedēļu neesam strīdējušies, tagad laikam pat vairāk kā nedēļu.
Nav jauki: Es sāku uztraukties par savu māsu.
Ir jauki: Šodien bija īpaša diena.
Nav jauki: Man šodien bija pamatīgas paģiras
Ir jauki: vakarnakts (ja neskaita, ka ATKAL aizmigām)
Nav jauki: dzert 0,35 jāgeri, kad blakusistabā ir tētis un kaut kur vēl mājā Klāvs ar Montu.
Ir jauki: nedēļas nogale
Nav jauki: piektdienas vakars un drusku sestdienas rīts (bet tas mazliet nav jauki, lielākoties ir jauki)
Ir jauki: lielākā daļa, kas šajā nedēļas nogalē notika
Nav jauki: ka man aiz katra ir jauki ir pa kādam nav jauki.

Labi, pietiks. Bet kopumā esmu priecīga un šodien sēdžot autobusā nespēju novaldīties nesmaidīt... smaids pārgāja tad, kad mamma par Kasandru pateica. (teorija ir, ka kaimiņi viņu noindējuši)

diezgan interesanta nedēļas nogale. Nē, nekas tāds baigi interesants nenotika, bet kaut kā bija diezgan jauki..savā ziņā. Piektdienas vakarā mammu iepriecināju ar ziņu, ka nebūšu nedēļas nogalē mājās, tikai sestdienā uz divām stundām. Priecājās, jo arī Klāvs nav mājās, šis Ventspilī, tā nu viņi var normāli no mums atpūsties. + Es mammu iepriecināju sakārtojot istabu, bet tā normāli kārtīgi, kā reti kārtoju. Nu lūk.
Tad Biju savā Ieriķu ielas mājā, aizmigām laikam, ka pat ātri, man šonedēļ vienkārši miegs nāk. :D Nu lūk, no rīta pamodāmies ap 9iem vai 10iem, čalis uz treniņu aizgāja, es neko īsti nedarīju. Tad biju tās solītās divas stundas mājās un jau atkal devos ceļā. Bik sadusmojos uz vecākiem, jo šie man naudu neiedeva, bet kaut kā izdzīvoju. Ap 10iem bijām kaut kur Juramlas džugļos no kurienes diezgan ļoti gribējām tikt prom, taču vai nu visi šoferi bija dzēruši vai nava naudas benzīnam. (nu tie šoferi, kas rīgā) Eh, bet kā nu ne, kaut kā mums paveicās un jau ap pus 1iem bijām pie Spices. He he.. a tālāk? Rīga, ta Rīga, bet dzīvojam biš tālāk. Nu, jā, mūsu glābēji bija Marika ar Kārli (paldies jums) un tā mēs sveikas un veselas tikām mājās.
Vienīgais par ko man kauns, ka es atkal atlūzu. Tas bija tā 2 šotiņi bonīša naktsmiega.. Grrrr. esmu tik dusmīga uz sevi. Besī šī miega nedēļa, jo visu laiku atlūstu, kad to nevajadzētu. Nu, jā. Vienīgais šodien nepatika tā bija un vēl ir Kristīne, bet tur man vienkārši pašai ar sevi jātiek galā, jo zinu, ka nekā nav par ko uztraukties.
Nu, jā. Man negribas iet uz skolu.. ļoti negribas.
P.S. vēl 5dien izrunājāmies, kas bija diezgan jauki. Tagad būs atkal labi kādu laiku. :D

Laine ir oficiāli Laine Marija, tāpēc viņa iet gulēt. Šonedēļ guļamā nedēļa. Atā.

Vienu dienu mani tas uztrauc vairāk kā jebkas cits.. Kāpēc? Nav ne jausmas! Nākamajā dienā saprotu, ka nedrīkst par tādām lietām šitā uzvilkties, tas var sāpināt otru. Bet galvenais, ka 14. pagājis, jo tā bija viena raudulīga diena. Kaut arī visu dienu pavadīju ar viņu, tomēr šīs muļķīgās kļūdas dēļ, ko no rīta pateicu, visa diena bija izbojāta. Labi, ka man 14. kā tāds nepatīk, tāpēc tas nekas, ka visu dienu raudāju. Tā īsti ne pie kā nenonācām, tik tā, ka es ATKAL esmu sabojājusi dienu. Un tā iepriekšējā muļķīgā ieraksta dēļ, sabojāju 7dienas rītu. Bet ko tur. Vismaz atkal ir jauki. Vairs to tā neuztveršu un viss būs labi. Tāpat kā bija. Ais, neuztraucies. :)
Tagad vismaz ir jauki, jo šodien aprit puse gada, kopš esam baigie draudziņi. Apmēram 7 mēnešus jau pazīstamies un vienu mēnesi mazāk baigi draudzējamies. Tas ir tik mīlīgi.
Čalīt, es ceru, ka šito neuztversi tā, ka es atkal netā kaut ko izklāstu, ko tu varbūt negribētu? Es cenšos laboties. :)
Mmmm, jā, šodien ir labi, vakar vakarā bija labi.. tagad būs labi, vai ne? Pusi gada nodzīvot un priecāties par to tik pat ļoti kā pirmo nedēļu nodzīvojot. Tiešām esmu pacilātā noskaņojumā, man patīk, patīk, patīk.

Šodien baigi daudz par pagātni sadomājos. Tik daudz laikam baigi sen nebiju domājusi. Apmēram 4 gadiem izgāju cari... un lielākoties ne saviem. Tik daudz gribas par to rakstīt, jo man tiešām interesē, bet tad es izplūdīšu garos memuāros, kurus tāpat neviens nelasīs. :D Tāpat te neviens īsti neko nelasa, bet tik un tā.
Vienīgi varu piebilsts, ka sentimentam klausos My Chemical Romance.
Jebkurā gadījumā tagad ir viss labāk. Man ir jauks cilvēks blakus. Man ir viena draudzene. Man ir pāris padraudzenes. Man ir forša māsa ar kuru es beidzot varu runāt.. vairs nav tā sajūta, ka man māsa nav bijusi. Par ģimenei man ir tik pat po cik viņiem par mani.
Tas arī viss.

Labi, vakar vakars bija dramatisks. Paraudāju, papsihoju, bet viss pārgāja. Teicu vakar, ka ar rozi un apskāvienu vien šoreiz nepietiks... nu pietika ar rozi, apskāvienu un Haribo lācīšiem. :D Ai, ja... vaina jau vienmēr abiem. Bet patiesībā nav tik traki, kā šķiet pašā trakuma uzplūduma brīdī, viss pāriet, viss tiek izrunāts, viss tiek piedots. Muļķības, tikai muļķības vakar bija. Toties šo muļķību dēļ šorīt no 9iem biju augšā, sūtīju īsziņas, zvanīju, centos to vīrieti dabūt rokās, bet nekādas ziņas nenāca pretī. Vispretīgākā sajūta tā ir, kad šķiet, ka šodien vairs ar tevi viņš nerunās. Bet brīnumainā kārtā tevis dēļ viņš ir gatavs neiet uz skolu, bastot to, braukt pie tevis un lūgt piedošanu par to, ka ir vīrietis un visi vīrieši ir cūkas. Piedodu, jau piedodu. Laikam kā vienmēr, tās visas tāpat ir muļķības un tas ko jūtam ir pārāk stiprs, lai tā vienkārši ar muļķībām mūs sadalītu. XoXo.

Un šodien sadusmojos uz vecākiem, jo šī ATKAL mammai nopirka jaunas štātes, kamēr par mani pilnībā aizmirsuši. Es 3 dienas negāju uz skolu, īsti neesot slima, bet šie pat nepajautāju, kas man ir vai man kaut ko nevajag. Es tik vien kā 1dien pateicu, ka slikti jutos.. tālākās dienas viņiem diezgan vienalga ko es darīju... vismaz tētim mazāk nauda iztērējas (tikai par Klāvu) un mājās bija kāds, kad saplīsa truba un bija kāds, kam atstāt 100ls, lai Verneram kaut kad iedod. Izskatās, ka viņiem patika, ka negāju uz skolu un nevajadzēja arī aprūpēt, kā tādu slimo.

Slimība beidzās šonakt, kad beidzot bija karsti gulēt džemperī, zem biezas sezgas un radiatoru uz viss karstāko uzgriestu.
-------
I slept in the sun the other day
I thought I was fine
Everything seemed perfect
Until I had you on my mind
-----moby-where you end

Šodien varētu teikt, ka man ir auksti. Es nosalu piektdien, tā ir mana slimība. Es guļu zem biezas segas džemperī, istabā, kur radiators uz viss karstāko uzgriezts un man ir auksti. Dažreiz kļūst karsti, bet tas ātri pāriet. Un es nespēju pagulēt mierā ilgāk kā 4 stundas, pēc tam es ceļos katras 10 minūtes. Un man tik ļoti negribas iet uz skolu, ka šo aukstuma slimību varētu izmantot par iemeslu tur neiet. Un vēl man nav ūdens, tāpēc rīt celšos sešos un paņemšu leilu bļodu, kur savārīšu dzeramo ūdeni, lai ir kaut cik silts un tajā bļodā mazgāšos.
Ideāli.
Vismaz ir kaut kas, kas man šajā gadā ļoti patīk - tas ir tas, ka reizi naedēļā es nakti varu pavadīt ar to ko gribu visas naktis pavadīt. Tā, ka tas ir prieciņš.
Vēl kaut ko? Ai, nevajag. Jānosūta rīt māsai vēstule.

Nav jau tā, ka tikai par sevi jāraksta.. jāapzinās, kas notiek apkārt. Šodien par to financiālo krīzi un politiku drusciņ. Šodien skolā bija tiešām ļoti interesants diskusija ar tiešām gudru cilvēku par šo polifianciālo krīzi. Protams, es smejoties teicu, ka uz Austrāliju jābrauc (tas tālu, tāpēc no šejienes šķiet, ka nekādu krīzi tā vieta neskar.. kaut noteikti, ka skar) vai jāsāk krāt konservi un jāizrok pagrabs, kur paslēpties, kad viss noies pa burbuli. Bet tas viss tā humoram, es jau apzinos patieso situāciju un, kad to pasaka tik tieši, tad vairs divu domu nav. Kad būs labāk, kā kaut kas uzlabosies.. kas.. kur.. kad? ai, nu neviens nezina, samierinaties. Galvenais šobrīd ir nekrist panikā, krāt zeķē drusku naudu, ja gadās sliktākais.. un iesaistīties visā. Nedrīkst tagad sēdēt malā un kādu nolikt. Šodien delfos palasīju komentārus pie mana tēta raksta, kur viņš publiski paziņoja, ka atgriežas strādāt bankā... un SCP (sabierība citai politikai) tagad nedomā dominēt. Protams, ir tiešām nepatīkami, kad izlasi par savu tēvu, ka viņš ir muļķis vai, ka smejas, ka viņš mūsu Latvijas mesija, kas izglābs no politiskās krīzes ar SCP un finansiālās krīzes, salabojot visu Parexā. Bet no vienas puses es saprotu, jo cilvēki tagad ir tik ļoti negatīvi noskaņoti pret visu, ka netic arī tam, kas itkā varētu būt cerība. Protams, es neesmu objektīvs vērtētājs attiecībā pret mana tēva darbībām, taču es zinu cik gudrs un spējīgs viņš ir. Ja tā padomā vai tiešām ir tik daudz cilvēki, kuri spējuši padsmit gadu laikā izsisties tik augstu, pie tam vienmēr esot lietas kursā ne tikai par financēm, bet arī par politiku. Viņš, manupārt, ir viens no tiem, kas pārstāv tautu. Parasts civlēks, ar politiku nesaistits, taču ir idejas... protams, ar palīdzību, bet viņš tika tik tālu, lai būtu SCP priekšsēdētājs. Es biju skeptiski noskaņota, kad uzzināju, ka viņš grib iesaistīties politikā un veido savu partiju, jo zinu, ka politikā nekas nav tīrs... taču pagaidām mans tēvs ir tīrs, tāpēc baidījos, ka sasmērēsies.. Pagaidām es jebkurā gadījumā neredzu īpaši daudz jaunas sejas politikā, tāpēc ko tur neuzticēties... domā, ka būs Repšes JL izgājieni? Nē, viņš ir gudrāks, es galvoju.
Nesaku, ka tagad viņš kaut ko var izglābt, bet ar viņa galvu var darīt daudz, tiešām daudz un lielas lietas. Kad tas viss būs garām, tad vai nu visi būs gatavi politiķus nosist, jo gals būs slikts. Vai, kad viss būs galā viņi izteiks atvainošanos, ka neticēja, jo gals būs izrādījies stabils. Paši tagad tikai nosoda visus, savas domas purpina sev zem deguna un, ja kāds tomēr parādās, tad viņš atkal vairs neder, jo vienmēr atrod, kur piesieties. Sabiedrībai ir grūti, es piekrītu.. nav malu, kur turēties. Krīze pasaulē un tāpēc arī Latvijā ir problēma, bet tā ir jārisina. Risināsim tā, ka darīsim visu, lai pēc gada Latvija tomēr vēl būtu dzīvotspējīga valsts un tajā vēl ir kāds cilvēks palicis, kas ir gatavas uzņemties glābēja lomu. Kaut glābēju nevajag, viņu nosvilps no skatuves. Vajag masu, cilvēku masu, kas būtu gatavi darīt visu. Nav tā, ka šī krīze ir pirmā vai pēdējā, ir jāmāk ar to cīnīties un tā risināt. Arī man, kā jaunietim ir svarīgas šīs lietas, jo mans laiks būs tas, kad visam būtu jānostabilizējas, tāpēc man būs atbildīga loma valstī.. vismaz ceru, ka pēc 5 gadiem domāsim par stabilizēšanos.
Lai vai kā, šodien tika daudz domāts par it visu šo.
Paldies... gan jau nevienam, bet vismaz bij kur izteikties.

Pēdējā laikā man klājas nelāgi, tomēr es īsti tur neredzu savu vainu. Taču man pārmet. Man itkā gribētos pateikt: "Beidz reiz būt tik aizspriedumains un ierāmēts", taču no jaunās nedēļas sākšu jaunu dzīvi, kur aizmirsīšu par to, ko gribētu teikt, jo tekšu tikai to, ko grib dzirdēt.
Papildus tam, ja zini, ka tev ir šis viens cilvēks, kurš itkā uzklausa, kuram vari teikt pilnīgi visu, tad vajadzētu pietikt, bet, nē. Man saka, ka nedrīkstu to turēt iekšā, bet īsti nav kur izlikt. šis i gadījums ar trauku, kurā smeļas ūdens, taču manā gadījumā tas tā īsti nelīst ārā, kad ir pilns, tiek paņemts nākamais trauks. Tad tu jau sāc pierast pie tā smaguma. Jaunajā dzīvē varbūt kādu, kuram interesē itviss?

Skola ir viena galīgi nogurdinoša un besīga vieta. Bet jāiet. es gribu pēc 18 minūtēm iet gulēt, bet ar to daudzumu mājas darbu, šķiet, ka nesanāks.

Sāku dzīvot to dzīvi par kuru senāk tikai sapņoju. Atceros, ko māsa stāstīja un ko darīj, es nekad neticēju, ka tik veca kādreiz kļūšu un ka pati darīšu visu to pašu ko viņa. Tieši tas vecums 15/16 gadi ir vislielākais pārmaiņu vecums.... visās ziņās. Visdīvaināk ir tad, kas vēl 15 gados domā, ka tā vienmēr arī būs, nekas nemainīsies, taču jau esi uz 16 gadu sliekšņa, viss maninās. Nu tā pavisam. Tas viss ir dīvaini. Lai gan nu jau ir pagājis kāds pus gads, man tik un tā tam visam ir grūti noticēt. Un vēl tas, ka 16 gados taču nevar iemīlēties, jo tu nezini, kas tas ir, par to jūtos muļķīgi, kad saku, ka esmu iemīlējusies. Muļķīgie tīņu gadi, kad tu vairs nesapoti, kad tu esi bērns, kad pieaudzis cilvēks.

Labi, atkal runāju par vienu un to pašu. laikam tāpēc, ka nespēju tam noticēt. Priekā!

Šodien sākšu veidot blogus te.

Jāatzīst, ka solīt, būt par pozitīvu personu, ir savā ziņā muļķīgi, jo tāpat viss turpina riebties. Un es vēl brīnos, ka man nav draugu. Ir man divi vistuvākie cilvēki un viss, tomēr ne vienmēr viņi man ir blakus. Kaut vai skolā, tur es esmu pilnīgi nekas, neviens mani neievēro, nesveicina, kaut kādreiz esam pat draudzējušies. Tad kāds pozitīvisms tur var būt? Tomēr no otras puses skatoties tur jau ir tikai mana vaina, ka nespēju ar janiem cilvēkiem uzsākt draudzēties, kā to spēj citi, kā arī nespēju noturēt kontaktu ar cilvēkiem, kuri necenšas to noturēt ar mani. Vismaz, kad man jārāda, ka esmu pozitīva, priecīga un starojoša, tas izdodas. Varbūt turpinot censties, tiešām kļūšu tāda...kas to lai zin.