Liene man šodien iedeva koši zaļu lapiņu,
uz kuras spīdīgi ziliem burtiem bija rakstīts :
"ja tev ir kāds talants, tad
lieto to katrā iespējamā veidā.
nesēdi tam virsū, neskopojies ar to
tērē to dāsni -
kā miljonārs, kurš apņēmies bankrotēt".
viņa citēja b. franci.
tad palūdza manu plānotāju, no tā rūpīgi izņēma brūnu lapiņu,
kuru izlasīdama, paķēra rūtiņu burtnīcu, kurā ierakstīja :
"viņa nāca reti. daudz biežāk gāja prom.
tikpat bieži es paliku slapjiem vaigiem tramvaju virvēs sapīts".
viņa citēja mani.

visu pavasara sajūtu šodien biezā kārtā pārklāja sniega esamība.
pavasaris palika tur, apakšā.
tomēr te, iekštelpās, sajūtas ir siltas.
vēl tikai nedaudz, nedaudz un nedēļu gara brīvība,
kas man atgādinās, ka bedrītes vaigos ir pats efektīvākais manis sasmīdināšanas veids.

pēteris man šonakt teica, ka sievietes krūtis ir kā savācējlēcas.
tajās koncentrējas viss skatiens.

vai dieniņ, tomēr dzīva.
un gribu ēst.

lielā, greznā vilcieniņā bēg uz šveici aspazija.

labdien, es te daudz strīdos.
un man šodien ir jābrauc ar mašīnu.
āleluja, ļaudis, āleluja.

♪

kmhzv mazās skolas skolotāju istabā jau padsmit gadus smaržo pēc kafijas un siltuma.
un nav atšķirības vai es tur ierodos 174 cm gara, aizņemta persona nopietnu seju, vai 140 cm gara, maza, apaļīga peka, tērpta kombinezonā un oranžās kediņās.
tur vienalga ir silti, viņi visi, pielipuši pie dažnedažādām kafijas krūzēm, sausiem pirkstiem šķirsta papīra lapas.
tikai treneris brīnumainā kārtā sēž pie datora un iesaistās sarunā ar mani par folklendu karu.
tur nudien man patīk.
lai mūžīgi jums, skolotāji mani, tur saule.

bitīt matos,
stīvījs nudien ir brīnums! viens pozitīvisma kamolītis.

es esmu visu pasaules nelaimju cēlonis un sekas.

atā, atā kristap.
tava fotogrāfija tomēr vēl paliek pret manu logu atstutēta un skaista.