listen

Pagaidām izvērtusies pārāk veiksmīga, lai atļautos to tā dēvēt. Jūtos gan sasodīti nogurusi no vakardienas vakara un tomēr saņemšos vēl vienam.

Galvenais ir saglabāt emocionālo distanci, kaut gan tas nemaz grūti nenākas, jo jau tāpat jūtu, ka neesam uz viena viļņa, un tas ir sasodīti pozitīvi šajā situācijā. Vēl jau tikai vienu vakaru un nakti jāuztur morālais vairogs, cerams, tas sīcis būs viņu labi nokausējis un atplīsīs tikpat ātri kā vakar. Jā.

* * *

Aizplūst straume, paliek vien tuksnesis... sauss un pamests. Rudens lietavas aizskalo izžuvušo ceļu putekļus, samīca smiltis dubļos, bet viss atkal ir dzīvs, kaut netīrs un lipīgs. Tāpēc es mīlu rudeni apvienojumā ar jaunu sākumu. Emocionāla atdzimšana.

Kad liekas, ir tik daudz gaisa, bet nav skābekļa. Sadegšana, bezgaiss gaisa pārpilnībā. Es mīlu klusumu, bet ar īstajiem cilvēkiem, kuri neliek ikkatrā klusuma brīdī justies tā, it kā kāds mēģinātu tevi caururbt ar trulu priekšmetu.

Slēpies ēnās, izliecies, bet es jūtu. Tas mani grauž, cenšas nograut robežas, izpostīt miera ilūziju. Ak, aizveri actiņas un dusi, jo tas ir vienīgais atkāpšanās ceļš. Vienīgā iespēja izbēgt no... tevis.

* * *

Izkal važas sev no tērauda tā vietā, lai saplosītu to plastmasas rotaļlietu, kura Tevi tur.

Sapin mirkļus. Zirnekļu tīmekļiem. Esi kā muša tīklā - baudi sava glupuma augļus, ja reiz uzķēries uz zirneklienes izmestā āķa.

Tas taču ir cilvēka dabā kļūdīties. Tāpat kā tas ir cilvēcīgi nevilšus kādu sāpināt negribot. Tikai tādēļ, ka pietrūcis uzmanības, lai laikus pamanītu, kurp ved ceļš, ko kājas tik droši min.

Taču tas ir muļķa dabā atteikties no kļūdām mācīties, par savu vienīgo aizbildinājumu izmantojot bērnības stulbumu neprātu, kad patiesībā laiks pieaugt. Muļķīgi visu mūžu pavadīt uz kāda pleciem tikai tāpēc, ka tur ir "labāka redzamība", tā vietā, lai uz savām kājām lauztos cauri pūlim. Muļķīgi neļaut sev pieaugt.