Vajadzēja 3,5 gadus, lai nejauši (nekas nav nejauši) atgriestos šeit. Un tikpat nejauši atcerētos savas sliktākās dienas, kurās arī pukstēju šeit. Laiks ne gluži dziedē, kā visi mēdza sacīt, laiks liek aizmirst. Bet nevar aizmirst to, ko esi iedrukājusi websaitē, vai atradusi bēniņos pussapelējušā "aizslēdzamajā" grāmatiņā.
Pa šo laiku esmu nomainījusi valsti un arī no tās valsts uz 10 dienām aizbēgu uz citu valsti. Tāpat arī es bēgu no sevis. Vairs ikdienā neanalizēju sevi, jūtas piedzîvoju vien sapņos vai vilcienos, un joprojām, kad skumji, pasapņoju par A. Es viņu satiku vien 2 reizes, bet es viņu redzēju katrā trešajā riteņbraucējā, kad pirms gandrīz pus gada biju Rīgā. Es brīžiem ieeju tāda mēroga apātijā, ka stundām skatos grieztos un nedomāju ne par ko, jo tiranizēt sevi prasa pārāk lielu piepūli. Kopš 8.klases mani apkārtējie pārliecināja, ka nekad netikšu universitātē. Tagad studēju inženieriju, ienīstu dienas, bet vismaz citiem iespītēju. Tas un vēl tas, ka 5.klasē pametu mūzikas skolu un dziļi sirdī to nožēloju, ir iemesls tam, lai es paliktu mācīties par gultņiem un rūsu. Esmu iemācījusies akceptēt sevi. Dažreiz mani tas fakts dzen ārprātā, jo tas pavisam noteikti palīdz labsajūtai, bet ne gluži progresam. Esmu palikusi tik aizņemta, cik pati sev atļauju. Patlaban ir 6:53, esmu dzīvoklī Kanāriju salās, neveru vaļā epastus un nevienu neklausu. Man ir labi. Ja salīdzinātu ar citiem bāleniņiem, mana dzīve paiet bezrūpīgi. Bet mamma mācīja nekad nesalīdzināt sevi ar citiem, jo esmu īpaša. Es joprojām viņai esmu īpašais zelta gabaliņš, no viņas es esmu iemantojusi dzīvot ilūzijās, tāpēc viņai nav jāzin, ka vakar geju klubā mani transfestīts mācīja dejot ap stieni.
Dānija kontrastē ar manu latvietes mentalitāti. Domas par sūro likteni un skumjais pesimisms cenšas adaptēties jau 10.mēnesi, bet arī viņam neiet viegli.
Esmu iemācījusies cilvēkus. Zinu, kā kādu iepriecināt tā, lai viņš/viņa iekšēji uzplaukstu. Iepriecināt cilvēkus joprojām ir mans hobijs.
Un ezīši arī man joprojām patīk.
restless