viņš nebija mans bērnības sapņu puisis, bet viņam piemita tā grācija, šarms kas vairākkārt pārspēja iedomas. pat baloži laidās viņam rokās. viņš vienmēr likās skumjš. kaut gan viņš nekad neizpauda neko par sevi, kur nu vēl iemeslus savam vienmēr reālismam.
un viņš panāca mani darām lietas, kuras nekad es nebūtu iedomājusies darām. kļūt par vienmēr apvainojušos mājsaimnieci.
visbeidzot tas nebija viņš, kas izšķīrās. puisis mani noveda līdz ārprātam un smagai nosmakšanai sievietībā.
ir pagājuši 6 mēneši. sākumā bija vieglāk izturēt. taču, pavasarim iesākoties, es vairs nepirku kredītu telefonam, lai nevarētu piezvanīt viņam. tikai rūgti izraudāties spilvenapakšā.
esmu nopirkusi cālīti. mazu, pūkainu bumbulīti, kurš vienmēr mani silda un neklausa. viņš smaržo pēc medus un vienmēr čivina.
cerības sagrauž dienas, skumjas iedzen mani slinkumā, un, lai arī es zinu, ka šis viss pāries, tāpat starpsinaptiskā sprauga manā dvēselē sūrst un pavairo manu ļaunuma šūnu izplatību. jo aizvakar nomira manai ģimenei tuva persona, bet es nejūtu neko. jo savu cāli es labprāt apmainītu pret ezīti.