|
Apr. 26th, 2020|03:32 pm |
jāatzīst, ka šo dienu es sāku, dedzinot upurēšanas ugunskuru - ko veidoja sakuras ziedlapiņas, dažādas smaržīgas zālītes (lauru lapas, salvija, kadiķi), un tibetas vīraka kociņu atlūzas. nezinu, no kurienes šis impulss pie manis pēkšņi atnāca, es to sāku darīt gandrīz bez domāšanas, un domāju par savu šamaņu vectēvu un viņa tekstu, ka vīruss mums ir tāpēc, lai zeme varētu elpot. rewind, pamodos ar trauksmi, "nezināšanu ko darīt" (ar tādu mēdzu mosties bieži, bet lock-downa laikā retāk) un ar upura mindsetu, kas krājies jau vairākas dienas - atkal "par to pašu", kāpēc mani sāka sodīt, tiklīdz es iznācu no dzemdes, sapisa smadzeņu ķīmiju, nolādēja ar neizskaidrojamu neseksīgumu un joprojām soda, - "mātei bija taisnība", utt., un tad pēkšņi vispār pat nedomājot, es savācu lietas un gāju uz terases dedzināt un noturēt nelielu pateicības lūgšanu. paldies tam, kas man to pēkšņi lika darīt, jo manas upura asinis ir tādas, ka es ar tām varu aizrīties un nosmakt, un neizlēmības stāvokļiem ir tendence eskalēties.
mini-ugunskura laikā - jumta terase trešajā stāvā - skaļākā skaņa bija spārnu vēdas, šķita, ka viņi man lidinās gar ausīm, attīrīdami manu auru. rajons vēl gulēja, spīdēja saule, un es bezmas pret savu gribu sāku uzskaitīt pateicības - saulei kas spīd un zemei kas nes un ka ir nauda un sava telpa un visas radošās lietas - un brīnījos, kāpēc es to daru, jo jutos gluži pretēji un neesmu NLP vai pozitīvās domāšanas piekritēja un vairāk tiecos uz autentiskumu, nevis sevis kodēšanu, bet tad pēkšņi pie manis atnāca teikums - "es neesmu vainīga, es vienkārši esmu ļoti bēdīga", viss pēkšņi sakrita savās vietās.
skumjas ir īstas un pateicība ir īsta, bet vaina vai kauns vai nolemtība - tie ir sarežģīti koncepti, kas attālinās no dabas un Dieva. es gribu vairāk laika ar īstiem cilvēkiem.
tagad es tos visus pelnus, kas sajaukti ar rozā nesadegušajām ziedlapiņām nesīšu uz mežu un ziedošu zemei, neprasiet, no kurienes nāca šī ideja, bet tā likās loģiska nākamā darbība. |
|