| |
[Oct. 5th, 2020|06:26 pm] |
esmu šķērsojusi kādu līniju, es nezinu, vai tas notika martā, vai augustā, kad lietu ar + zīmi kļuva vairāk nekā -: tas, kas aizkustina, iezemē, iepriecina, aizrauj, vai rada pateicību, ir vairāk nekā tā, kas mani biedē, kaitina, rada psihozes vai upura lēkmes, trauksmi vai negativitāti un greizsirdību, tātad šādu lietu ir daudz mazāk.
šodien gāju atvadīties no meža, tikko iegāju mežā, tā sāku raudāt, it kā gāju brūklenēs, bet raudāju, prieka un pateicības asaras, veselas 2 stundas un ne sūda nesalasīju, un tas jau kādu laiku ir tā, jo ilgāka mums ar mežu ir mīlestība, jo dramatiskāka, dziļāka un skaistāka tā kļūst, jo vairāk es viņam uzticos. jautājums, vai tāda mīlestība ir iespējama arī ar kādu cilvēku, manuprāt, varbūt, ir. otra šodienas meža doma - manām acīm atpūšoties samtaino sūnu kunkuļu maigumā, vārtoties meža dīvānā, vai ir cilvēkiem iespējams pieskarties vienam otram kā divām sūnu virsmām, ar sausiem čukstiem, ASMR un sausu zaļu sūnu glāsti, no sākuma līdz beigām, bez grābšanas, vai pamešanas, triekšanās vai kaut kādiem ārprātiem, tā lai attiecības būtu galu galā kaut kas patīkams. es domāju, varbūt ka ir. tas, ko man vēl nav iemācījuši cilveki, ko man neiemācīja cilvēki dzīves mežā, to man iemācīja īstajā mežā mežs. |
|
|