| |
[Aug. 25th, 2020|09:51 pm] |
|
kad Latvijā cilvēki, kas strādā par pārdevējiem/konsultantiem utt iemācīsies nerunāt intrusive sūdu, piemēram, šodien gandrīz uzsprāgu, kad man ieteica uzlaikotos svārkus valkāt nevis ar to raupjo adīto džemperi, kāds man ir mugurā, un kedām, bet ar vieglu bītlenīti un augstpapēžu kurpītēm, jo dizaineris to tā esot domājis. man ir vesela grāmatiņa, kur dažādi šādi gadījumi ir pierakstīti, gan pie manikīriem, gan vaksācijā, gan tml, jo tie mani ļoti trigerē. vai tiešām ir tik grūti saprast, kur beidzas laipnība un sākas uzbrukums otra cilvēka integritātei |
|
|
| pateicības |
[Aug. 25th, 2020|10:40 pm] |
pašlaik man šķiet, ka (savā paralēlajā karjerā) daru to, ko patiešām vēlos - nekādu kompromisu ar normijiem. enerģija plūst, trauksme minimāla, process foršs, dziļš, telpisks. tas saistīts arī ar to, ka narcistiskie ģeniālie "draugi" no sadarbības ir izravēti vai atkrituši paši.
un arī ar to - paldies man! un karantīnai! - ka procesus tagad veidoju tā, ka vienlīdz svarīgi ir izdarīt un saglabāt OK prāta stāvokli; projektus, kur esmu bijusi trauksmē vai panikā, tagad pieskaitu kļūdām. man ir stipri sašaurinājusies definīcija, ko nozīmē "tikt galā". tas nenozīmē nokrist pār finiša taisni ar asiņainu muti pēc 7 negulētām naktīm, 17 picām un 60 litriem kolas, kafijas un alkohola.
labi, ir mazliet, mazdrusciņ par daudz bolt food pasūtījumu, un socializācijas, un asimetrisku situāciju, kur man aizplūst enerģija citu cilvēku (ne draugu) psiholoģisku problēmu risināšanā. pie tā vēl jāpastrādā. kā neuzsūkt čerņu no sievietēm, kas sevi nemīl? turklāt es nesen dzirdēju, ka ir pierādīts, ka empātija viņām nepalīdz ne drusciņas.
vajadzētu kaut ko paburties, lai drīzumā tikpat laba kļūst arī mana pamatdzīve.
drīz. |
|
|