| |
[Jun. 19th, 2020|04:29 pm] |
trauma brain Vol.101010101
nezinu, vai post-trauma brain/body jebkad spēs funkcionēt "normāli", t.i., automātiskas pašregulācijas, pilnīgas klātesamības "sense & respond" režīmā, kāda diena, kad nebūs īpaši pie kaut kā jāpiestrādā. jo, kopš vēroju sevi no šī naratīva, katru dienu ir jāstrādā ar kaut ko citu - trauksme ķermenī (kā vispārējs muskuļu tonuss), elpošana, tad klīniski somatiskas lietas (konkrētu muskuļu sāpes/slimības), tad kaut kādas obsesīvas domas, ķermeņa tēls, tad uzkārušās emocijas (dusmas, bēdas, resentment), melt-downi, tad vispārējs "overthinking", tad ADHD - koncentrēšanās problēmas, nakts (ne tikai miegs kā tāds, bet galvas darbība naktī/garastāvoklis no rīta), disociācija (& vate galvā), ēšanas traucējumi, prokrastinācija, darba lietu ignorēšana un citi pašsabotāžas mehānismi. nemaz nerunājot par attiecībām, lai neļautu iezagties visādām projekcijām un agresijām, boundaries utt., lai tu normāli varētu piedalīties attiecībās, ko pats esi apzināti izvēlējies. un nē, visas šīs lietas nav tikai simptomi kaut kam vienam; viņas ir iesakņojušās manā 38 gadu mūžā katra par sevi, katra citā ķermeņa un prāta daļā, un bieži mēdz būt pretējas un nesaistītas, un bieži tās var trigerēt, piemēram, laikapstākļi, vai troksnis, vai smaka, vai filma, vai kaut kāds perifērs realitātes scenārijs.
vienlaikus - neko no tā nav iespējams ravēt, ja nav noticis konceptuāls lēciens no bezpalīdzīgas ieslodzītības sūdīgā, nemīlamā materiālā, uz cilvēku, kurš ar pilntiesīgi piedalās pats savā dzīvē, ir pateicīgs par dzīvības dāvanu un ved sevi aiz rokas, velk sevi pa tranšejām, pāri šim fantastiskajam mīnu laukam. ja nav noticis kvalitatīvs lēciens, tad ir iespējams tikai to visu imitēt, vai arī darīt tikai mazu brītiņu, jo diezgan ātri rodas jautājums, kāpēc ir vajadzīgas tādas pūles, kāpēc mierīgi nepāriet tumšajā pusē un nedzīvot ēnu valstībā, jo tam vajadzīgs daudz mazāk enerģijas, var vnk atslābis peldēt uz muguras šajā indīgajā vannā un pat gūt zināmu baudu no sava nelaimīguma
tas, kā notiek šis kvalitatīvais lēciens, ko šamaniskajā tradīcijā mēdz saukt par dvēseles atgūšanu, ir mistērija, žēlastība. tas ir kaut kas, kas ar mani notika, bet es nevaru paskaidrot, kā, jo tad man vajadzētu prast atbildēt arī uz jautājumu - kā ir iespējams uzzināt to, ko tev nav iespējams zināt? |
|
|