| |
[Feb. 14th, 2020|11:07 am] |
bieži bija reizes, kad es aizvēru acis un iegrimu asiņainā bezdomu miglā. viņa mani sita ārā ar knipjiem, hei, hei, atver acis, "tagad tu vairs neesi mazs bērns"
toreizējā psihoterapeite pirms kādiem 7 gadiem gandrīz katrā tikšanās reizē vairākas reizes teica "jā, bet tagad tu vairs neesi mazs bērns".
tas parasti bija uz to manu neizpratni, kāda ir jēga atkal atvērt to pandoras lādi
"thank you for stating the obvious"
šorīt to atcerējos, jo sapratu, ka tikai tagad, nu apmēram, pusotru gadu kopš mana pirmā San Pedro ceļojuma, es spēju saprast vārdus "tagad tu vairs neesi mazs bērns"
ir ļoti debīli būt intelektuālim, jo visi būtiskie vārdi ir zaudējuši nozīmi, vai arī to nekad nav ieguvuši. esmu palaidusi garām daudz iespēju apmeklēt sevī jaunas vietas, jo pirmā reakcija ir "thank you for stating the obvious" un arī milzīgas aizdomas, ka cilvēki, kuri dzīvē ir sapratuši daudz mazāk par mani un kuru nolūki nav cēli, cenšas mani mācīt un kontrolēt (vēl viena, minor, trauma)
spēju uztvert tikai estetizētus ķeburus, kuri arī bieži šķebina savā pašmērķībā
es apsveru domu, varbūt jāatgriežas terapijā.
ragana man tikko teica - nekas nebūs, kamēr tu neatrisināsi to, kas notika pirms 6 gadiem. toreiz kaut kas notika, un šī terapeite varbūt ir vienīgā, kas to zina. es ceru, ka viņa to atceras?
pēdējās 2 dienas acu priekšā ir uzzīmējusies traumas struktūra psihē. es domāju, ka intelektuāliem cilvēkiem ir daudz grūtāk tikt ar to galā, jo viņu valodas lietojums ir tik izsmalcināts, ka ir grūti ieraudzīt, ka tā nav realitāte. un arī jau minētā neuzticēšanās, ko radījusi bērnība (bieži) idiotu un riebekļu pakļautībā. |
|
|