| |
[Feb. 20th, 2019|08:41 am] |
|
es tikko apm.5-6 nedēļas biju pilnīgi laimīgs, pašapmierināts cilvēks; bez ārēja iemesla, bet nevis savtīgi vai maniakāli laimīgs (aiz lielības vai trakuma), bet pilns pazemības un neitralitātes, un varu dalīties šajā pieredzē. pirmais, ko es varu teikt - nelaimīgi cilvēki NEVAR saprast laimīgus cilvēkus. tas vienkārši nav aptverams, kā ir iespējams nejusties apdraudētam vai upura stāvoklī vai tajā dvēseles nabadzības stāvoklī kur nepārtraukti jārūpējas, lai neviens tev neatņemtu resursus vai nešķērsotu robežas; kā ir iespējams nejustes vientuļam vai pamestam vai paranojiskam. tāpēc arī daudzas laimīgāku sabiedrību paradigmas (piem vegānisms, poliamorija, ikdienišķs brīvprātīgais darbs) nav saprotamas nelaimīgākās sabiedrībās. (tagad uz pilnmēness laiku uz mirkli atgriezās iepriekš pazīstamais trakums, ceru, ka tikai uz mirkli) |
|
|
| |
[Feb. 20th, 2019|09:49 pm] |
|
atmiņas no kādas citas dzīves - par kādu citu cilvēku |
|
|