| |
[Feb. 17th, 2018|07:27 pm] |
tāpat kā apģērbu fetišs, man, kā jau visām vecenēm, ir arī ziedu fetišs. tikko pieķēru sevi, ka, domājot par DienvidIndiju un to, ka gribētos tur atgriezties, mans galvenais iemesls ir ārprātīgie tropiskie ziedi (franžipāns, hibisks un citi), kas krīt uz galvas svelmē un reibina rīta vēsumā. ko es mēdzu katru dienu likt matos. manī ir saldsērīgas izjūtas, domājot par šiem ziediem. tāpat man ir arī mazliet sāpīte, ka neesmu saņēmusi pietiekami daudz ziedus. man ļoti patīk, ja man dāvina ziedus, bet tikai ne korporatīvā veidā. viņiem ir jānāk no cilvēkiem, kas mani mīl vai iekāro, un šiem ziediem ir jāpauž šo cilvēku mīlestība pret mani. vislabākos ziedus es esmu saņēmusi no mātes, māsas un dažreiz draudzenēm. mans X man mēdza dāvināt gerberas un es viņu toreiz par to ienīdu, un pasīvi agresīvi mēģināju viņā audzināt patiesāku un jutekliskāku attieksmi pret puķēm, un mūsu romantikas kulminācija bija, kad manā dzimšanas dienā viņš bija izgreznojis ar pļavas ziediem mana riteņa stūri.
savukārt last epic fail man reiz atnesa lielveikala rozi no diennakts arābu veikala. tajā laikā viņš jau bija sācis man darīt pāri, un es šo lielveikala folijā ietīto rozi ļoti ņēmu ļaunā, man viņa visu dzīvi paliks acu priekšā kā manas vērtības mērvienība.
lūdzu mīliet mani ar iedvesmā izvēlētiem ziediem, taisnākais ceļš uz manu sirdi. |
|
|