|
Oct. 26th, 2022|11:45 am |
precīzi pirms 10 gadiem biju Kijevā novērot vēlēšanas. tās bija joprojām padomju smakas dominētas, sacentās pārsvarā cilvēki, kas izskatījās pēc kolhozu priekšsēdētājiem, šo vēlēšanu uzvarētāji pēc maidana aizlaidās uz Krieviju. viss bija mazliet baisi, stīvi, pustumši, vakariņām pievienojās šarmanti "sekretāri", kas beiguši Maskavas diplomātisko institūtu (pazīstamu kā pasaulē labākā spiegu skola). Lai arī bija padaudz kampaņas noteikumu pārkāpumu, starptautiskā sabiedrība neatrada īsti pamatu apgalvot, ka šīs vēlēšanas nebūtu bijušas brīvas. ēdām pelmeņus un biezpiena plācenīšus, priecājos par krāsiņām Kijevas arhitektūrā, tur bija kaut kas jauks. tomēr tagad es zinu, kā smird nebrīvība. es esmu vaibu cilvēks, mani ir neiespējami apmānīt.
nākamreiz biju Kijevā precīzi pēc 2 gadiem, pēc maidana, novērot vēlēšanas, kas diemžēl vairs nenotika Krimā. šokolādes oligarhs Roshen bija nomainījis brandingu un izskatījās pēc ārzemēm. Maidans enerģētiski bija kā svaigi uzarts lauks, kā portāls, gaišs, plašs, asiņojošs. Tā bija pilnīgi cita pasaule, kas nedaudz atgādināja manu jaunību reklāmas aģentūrās. Visur bija gados jauni politiķi, mūs šarmēja divmetrīgi prezidenta kandidāti bokseri, nekur pasaulē nebiju redzējusi tik daudz cilvēku uz ielām ar pārnēsājamo kafiju. kafiju tempa kā dzīvo ūdeni. brīvajā dienā aizgāju uz kino, ukraiņu jaunā režisora kaut kas, kino atklāja uzruna, kura noslēdzās visiem kino apmeklētājiem kopā kliedzot "gerojam slava", rokās spiežot pārnēsājamās kafijas krūzītes. tagad es zinu, kā smaržo brīvība, (ne armēnijā, ne azerbaidžānā šīs smaržas nav), un es arī saprotu, par ko tieši tagad cīnās krievi. vaibu līmenī, protams |
|