... this is my cell ...

~*Nakts*~

Ar cerību lāpstiņu
atmiņās rokos
kā slapjās pludmales smiltīs,
Un ceļu to pili
atkal no jauna,
Un atkal no jauna tā grūst...
Zem drupām tavs Lepnums
vairs knapi elpo,
Un norakts tur arī mans Spīts.
Spīd Mēness tik parasts
kā nākošā diena,
un pulkstens-bez piecpadsmit trīs...
Vai kādu žēlot
to krītošo zvaigzni?
Vai paņemt lāpstu un rakt
no drupām ārā to vakardienu
un vēlreiz iet tevi zagt?
Kā pludmales smiltīs
atmiņās vandos
nakts visu saprot,bet nepalīdz...
Un kaudzītēs krauju
uz izmešanu
tās sāpes,to prieku,ko norakstīs Rīts.