smieklīgi, ka tētis mēdz raļļot.

es vēlējos kaut ko teikt, bet man piemirsās.
ja neskaita faktu, ka man ir nevaldāma vēlme no turienes aizbēgt. uznāk maza iekšējā panika, ja aizdomājos, ka tur pavadīšu savus nākamos trīs gadus. un tieši tā arī pavadīšu, visu laiku domājot - ko es te daru? kāpēc es šeit atrodos ?
un man pat nav īsta attaisnojuma, vismaz pašai priekš sevis, kāpēc ierūsējos iekš turienes.
tik ļoti man esīgi.

jāpamēģina sākt pieņemt pareizos lēmumus.
protams, arī nepareizi daudz ko dod un māca, bet kāpec gan parmaiņas pēc nerīkoties tā, kā ir labāk?

--datoram mātes plate nomainīta.--


cik smieklīgi interneta tīmeklī uzrakt netīšām sādu mirkli brīdī, kad turu vienu pirkstu pie lūpām. tas man nelāgs ieradums.