graužu trūbiņu.

vakar, skrienot pretim rõzzilajām, krāšņajām debesīm, es sev atkal atgādināju, ka dzīve jau patiesībā ir skaista. tikai jāprot kaut cik dzīvot.
un skriet es nemaz neskrēju, lai atkratītos no liekajiem kg, bet gan no dusmām tāds pāršalciens uznāca. iekšā sāka vārīties, bet tas nekas. tiku vaļā.

nekas mainīgs - kārtējā diena, kad man izdodas sevi pazemot vairākas reizes vienā stundā. laikam jāizdomā tam cits nodēvējums, citādi nu jā.

nedēļas nogalē plānots savākties kopā vecajiem. būs jābrauc ātrāk un jāpiepalīdz visu savākt, sakurināt. kaut kā liekas, ka tur nejutīšos lāga, bet nu nekas. tad jau gan jau.

jārāpjas gultā es gan zinu, ka aizmigt vel ilgi neaizmigšu, vārtīšos apkārt, bet jācenšas ..

un jā, šī dziesma man tik ļoti atgādina biki svētceļojmu.. uzdzen to noskaņu dikti dikti.. tāda nostaļģija..