man jāsaņemās,bet saņemšanās rezultātam vajadzētu būt tam, ka es darīšu lietas, kuras man vienk nāksies sevi piespiest darīt.
bet es to laikam gribu, sevi piespiest. esmu kļuvusi pārāk pasīva, skarba, pukstoša un galīgi ēmõīga.

jaunā klase? tad jau redzēs.

patiesībā negribas uz skolu, nemaz. nezinu kā tas būs atkal tur būt gandrīz katru dienu, bet man liekas, ka nejutīšos labi.

jāspiež un jāgrūž sevi, lai rīkotos.

un kaut kā esmu atstājusi viņu pagātnē, it kā, nu pēc tām nakts raudu sarunām ar z. lai arī tās nebija par viņu, tās bija par kaut ko citu, vienalga esmu atstājusi. laikam tās lika saprast, ka ne jau tas bija iemesls, kāpēc visu laiku jūtos dranķīgi.

es nezinu pati vairs, ko man īsti vajag, ko man gribās. lā lā lā. llaikam tāpēc beidzot jāsāk rīkoties kā ir pareizi, nevis kā man gribas, ja jau nezinu, ko gribas.
jāiet čučet, lai gan vajadzētu pāršķirstīt matemātikas klades lapas, lai vismaz kaut ko atminēos.