klausos galīgi vecos gabalus. tāda nostaļģiska sajūta pārņem, es neteiktu, ka slikta, varbū tāda, kādu nevajadzētu pieļaut, bet nu jā, patīkama uz mirkli.

palasījos atkal O. Vācieti, un pārliecinājos, ka viņš manās acīs ir vis, vis, es nezinu kas, bet nu man vissiemīļotākais latviešu dzejnieks.

Viens no man tuvākajiem un sirds vēlmēm un visam manam iekšējam, nut āds, bāc, nespēju izteikties..

Es negribu
Būt tēsts no bērza pagales.
No dzīvas miesas
Dzīvs es esmu plēsts.

Kā muca pārvelties pār tiltu,
Nergibu.
Kā paša tukšums apdullina dzirdi,
Nezinu.

Kā dzīvot var ar aizslēģotu sirdi,
Neticu.
Kā uguns malku
Tā ēst maizi,
Negribu.

Jo tilts ir celts,
Lai es, vairs nebūdams,
Uz zemes būtu atstājis
Kaut vienu tiltu

Ir maize iesēta,
Lai arī reiz aiz manis
Paliek lauks
Ar manu elpu
plaukstošajās vārpās

Es dzīvoju
Ne mācīdams, bet -
Macīdamies.

No visam ābecēm,
Kur ir kaut vienīgs burts.

Es negribu būt tēsts no bērza pagales.
Jo ej nu sazin,
Ko tas tēsējs iztēš